1942. gada 29. martā. Liktenīgā izstāde 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Mākslas muzejā vācu okupētajā Rīgā atklāja izcilā latviešu mākslinieka Vilhelma Purvīša (1872–1945) 70 gadu jubilejai veltīto gleznu izstādi, kas bija nozīmīgs notikums gan tā brīža mākslas dzīvē, gan arī latviešu glezniecības vēsturē kopumā. Pirmkārt, Eiropas mērogā apbrīnotā vecmeistara personālizstādes Latvijā bija retums. Pēdējā Rīgā bija notikusi 1911. gadā.
Otrkārt, kā atzīmē mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs: “Būtisks ir arī fakts, ka vairums šīs izstādes darbu, kas pārsteidza skatītājus un jaunākos kolēģus, kara beigās kopā ar citiem Purvīša darbiem no Rīgas tika evakuēti un, ļoti iespējams, ir traģiski gājuši bojā.”
Proti, Mākslas muzejā izstādītais pārsvarā bija 20.–30. gados radītais, kas agrāk plašākai publikai nebija rādīts, turklāt šī izstāde izrādījās vienīgā un pēdējā reize, kad to apskatīt – vēlāk šie darbi pārsvarā sadega kara liesmās vai noklīda bez pēdām. Purvīša izstāde bija arī lielākais un iespaidīgākais latviešu mākslas dzīves notikums visā vācu okupācijas laikā.
Purvītis tolaik pats arī ieņēma Mākslas muzeja direktora amatu. No tā 1940. gadā padomju okupācijas vara gan viņu tika atcēlusi, taču vācu okupanti atkal atjaunoja. Izstāde bija paša mākslinieka ideja. Tajā izstādīja ap 300 darbu, no kuriem gandrīz puse bija gleznas, bet pārējais – skices, studijas un kompozīcijas.
Parādīt tās publikai bija saprotama vēlme, jo mūža otrajā pusē Purvītis nelabprāt pārdeva savas gleznas, taupīdams savam muzejam, ko bija iecerējis Jelgavā. Kā zināms, gleznu koncentrēšana vienuviet galu galā noveda lielas daļas bojāejas karā.
