Augstā izpriecu nodokļa dēļ Rīgā pirms 90 gadiem noritēja kinoteātru streiks 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Rīgā pirmo reizi pilsētas vēsturē ritēja vispārējais kinoteātru streiks, kurā piedalījās visi 32 kinoteātri kā pilsētas centrā, tā nomalēs. Streika iemesls bija Rīgas pilsētas domes kavēšanās samazināt no kinematogrāfa iekasējamā izpriecu nodokļa apjomu, kas veidoja 50–60% no kinoteātru bruto apgrozījuma un pilsētas budžetā gadā ienesa aptuveni 25 tūkstošus latu.
Ap 20% no kino apgrozāmajiem līdzekļiem paņēma elektrības rēķini. Ekonomiskās krīzes dēļ jau kopš 1931. gada vasaras strauji un neatlaidīgi samazinājās kino apmeklētāju skaits, līdz ar to arī ienākumi.
Piemēram, solīdajā “Palladium” ar 1400 sēdvietām 1931. gada augustā vidējais apmeklētāju skaits bija 645, bet decembrī vairs tikai 382.
Kādu laiku kino īpašnieki izlīdzējās ar kredītiem un filmu iznomāšanas kantoru pretimnākšanu, taču nu arī šis resurss bija izsmelts. Streika rīcības komiteja skaidroja, ka pēc būtības notiekošais nemaz neesot protesta streiks, drīzāk darbības apturēšana, “jo turpmākā eksistence ir pilnīgi neiespējama”.
“Kinouzņēmumi atjaunos darbu tikai tad, ja viņu prasības nodokļu un elektrības tarifu ziņā tiks ievērotas,” skaidroja “Jaunākās Ziņas”. Protestējošie izveidoja savu palīdzības fondu un apgalvoja, ka gatavi streikot kaut vairākus mēnešus, jo vairāk tādēļ, ka ar to namu īpašniekiem, kuros atradās kinouzņēmumi, bija panākts īres moratorijs.
No otras puses, kino slēgšana izrādījās izdevīga teātriem, kafejnīcām un restorāniem.
Publika, kas bija paradusi vakaros izklaidēties ārpus mājas, tagad lielākā skaitā apmeklēja šīs iestādes. Parādījās arī uzņēmīgi darboņi, kas organizēja kinoseansus dažādu biedrību un Solomonska cirka telpās. Nacionālajā operā izrādīja “kultūrfilmas” – lentes par ceļojumiem un bērniem domātas.
Kinoteātri durvis slēdza 15. februārī, bet atvēra tikai 19. martā, kad ar valdības palīdzību bija izstrādāts jaunais kino nodokļu tarifs.
