Notikums, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Vanzē konference”, iezīmēja jaunu pavērsienu holokaustā 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem kādā savrupnamā Berlīnes priekšpilsētā pie Vanzē ezera pulcējās nacistiskās Vācijas 13 ministriju pārstāvji un augsta līmeņa SS un Nacionālsociālistiskās Vācijas strādnieku partijas funkcionāri.
Kā sanāksmes vadītājs uzstājās SS obergrupenfīrers Rihards Heidrihs. Notikums, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu “Vanzē konference”, iezīmēja jaunu pavērsienu holokaustā.
Iepriekš nacisti bija praktizējuši masveidīgu ebreju sadzīšanu geto un nogalināšanu tikai okupētajos Polijas un PSRS apgabalos (līdz 1942. gada janvārim holokaustā jau bija noslepkavoti ap pusmiljons cilvēku), bet Vanzē villā tika nolemts sistemātisku un koordinētu ebreju iznīcināšanu izplatīt uz visu Eiropas okupēto daļu.
To prasīja lēmums par “galīgo ebreju jautājuma atrisināšanu”, ko nacistu spice pieņēma vēl 1941. gada jūlija beigās. Sanākušos informēja par plānu deportēt visus Vācijas, Austrijas un Čehijas ebrejus uz īpašām nometnēm Austrumeiropā un Baltijas valstu teritorijā, kur tos gaidīja vai nu nogalināšana, vai izmantošana dažādos smagos darbos, kas arī agri vai vēlu beigtos ar nāvi.
Lai īstenotu plānveida slepkavošanas akciju, bija nepieciešama dažādu nacistiskās Vācijas institūciju sadarbība un koordinācija, kas no sanākušajiem arī tika prasīts. Eiropa bija “jāiztīra no rietumiem uz austrumiem”, lai “atbrīvotu dzīves telpu” vāciešiem.
Deportēšana uz Austrumeiropu bija nepieciešama, jo nacisti baidījās, ka slepkavošanas sākšana pašā Vācijā vai Austrijā nāktu atklātībā un izsauktu tur dzīvojošo, jau represēto, taču pagaidām vēl par savu dzīvību visumā drošo ebreju pretošanos.
Vanzē konferences lēmumi perspektīvā bija attiecināmi arī uz vēl neokupēto Angliju, Zviedriju, Spāniju, Šveici, Turciju un Višī režīma Francijas daļu.
