
“Cukura drudzis” Latvijā. Kāpēc iedzīvotāji metās uz veikaliem iegādāties šo produktu pat maisiem? 5
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Rīgā un citās Latvijas pilsētās sākās “cukura drudzis” – padzirdējuši par valdības lēmumu samazināt cukura importu un palielināt muitu un baidīdamies no straujas cenu celšanās, iedzīvotāji metās uz veikaliem iegādāties šo produktu desmitiem kilogramu apjomā, pat maisiem.
Veikalnieki ziņoja, ka pieprasījums četrkāršojies.
Rezultāts bija tāds, ka cukura veikalos drīz patiešām sāka trūkt un tirgotāji attiecīgi steidza celt cenas pat bez valdības ziņas.
Armijas ekonomiskajā veikalā Rīgā saldās vielas pārdošanu ierobežoja līdz četriem kilogramiem personai, vēlāk kā normu noteica kilogramu, tad puskilogramu. Avīzes novēroja, ka cukuru pirkt nākot “tēvs, māte, dēls, radi, un pēc pāris dienām visi atkal nāk otrreiz”.
Cilvēki “drošības labad” vairāk nekā agrāk sāka iepirkt arī kviešu miltus, mannu un rīsus.
Apgalvoja, ka ažiotāžu radot veikli darboņi, kas plānojot nopelnīt pēc oficiālās cenas celšanas. Saskaņā ar valdības un Saeimas lēmumu nodoklis cukuram bija jāceļ par 20 santīmiem.
Līdz ar to prognozētais kāpums bija no 42 uz 62 santīmiem kilogramā. Valdība ar šķēršļu radīšanu importa cukuram bija tikai vēlējusies atvieglot dzīvi tobrīd vienīgajai Latvijas cukurfabrikai Jelgavā, lai tās darbība beidzot kļūtu daudzmaz rentabla.
Uzskatīja, ka importa cukurs uztur tirgū pārāk zemas cenas.
Muitu celšana un konkurences mazināšana ļautu tās paaugstināt. “Cukura drudzis” Latvijā turpinājās līdz 1932. gada janvāra sākumam, kad Saeima beidzot nobalsoja par nodokļa pacelšanu un “lēto” cukuru vairs nevarēja dabūt.