Pirmais īstais dzejnieks: 30. gadu vidū skanēja aicinājumi Poruku izmest no skolu programmām kā “nepedagoģisku” 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem Cēsu apriņķa Druvienas “Prēdeļu” saimnieka ģimenē piedzima rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks – latviešu literatūras klasiķis, kuru mēdz saukt arī par vispretrunīgāk vērtēto latviešu liriķi un pirmo, kurš latviešu literatūrā ienesis filozofisko domu.
Vienlaikus “Kaujas pie Knipskas” un “Pērļu zvejnieka” autors literatūrzinātnieku vērtējumā ir 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma latviešu romantiskās prozas visspilgtākais pārstāvis, liekams vienā rindā ar Raini, Aspaziju un Kārli Skalbi.
Rakstnieks un mākslas teorētiķis Viktors Eglītis Poruku vispār uzskatīja par pirmo latviešu literātu, kurš bijis dzejnieks šā vārda patiesajā nozīmē.
Nākamajām paaudzēm ar viņa darbiem gan radās grūtības, jo, no vienas puses, Poruks bija atzīts par klasiķi, bet, no otras – viņa radītos tēlus pārāk interesēja garīgais, ne materiālais, tie bija pārāk romantiski, labestīgi, nespējīgi cīnīties pret ļaunumu un par savu vietu dzīvē.
Tas bija viens no iemesliem, kādēļ 30. gadu vidū skanēja aicinājumi Poruku izmest no skolu programmām kā “nepedagoģisku”.
Kā atzīmējis dzejnieks Vilis Plūdonis, viņu bija grūtāk saprast “kā visus tos, kas dziedāja par Dzimtenes kalniem un lejām”, jo Poruks šķita “it kā atrauts no zemes, no visām tautiskām un sabiedriskām interesēm”.
Citējot Kārli Skalbi: “Poruka dzejoļi ir kā savītuši ziedi, kas ielikti grāmatā par piemiņu dziļām vientuļām domām. No viņiem smaržo skumjas un sāpes, ap tiem vijas iznīcības vēsās domas.”
Psihiskas saslimšanas dēļ Jāņa Poruka mūžs aprāvās samērā agri, taču pēc sevis viņš atstājis vairāk nekā 200 prozas un vairāk nekā 300 dzejas darbu.
