“Viņa kļūšana par prezidentu faktiski bija nejaušība.” Šīs dienas jubilārs – Gustavs Zemgals 9
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1871. gada 12. augustā. Prezidents bez prezidenta ambīcijām
Pirms 150 gadiem Džūkstes pagasta amatnieka ģimenē piedzima Latvijas Valsts otrais prezidents, arī jurists, laikrakstu izdevējs un viens no Latvijas valsts tiešajiem dibinātājiem 1918. gadā, kā arī vairākkārtējs valdības ministrs Gustavs Zemgals.
Valsts galvas pienākumus viņš pildīja 1927.–1930. gadā, stādamies amatā pēc pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves faktiski kā kompromisa figūra, kad ne Latviešu zemnieku savienības, ne sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt vajadzīgo balsu skaitu.
1927. gada 8. aprīlī par G. Zemgalu, kas pārstāvēja Demokrātiskā centra partiju, nobalsoja 73 deputāti. Vēsturnieki nereti norāda, ka G. Zemgala kļūšana par prezidentu faktiski bija nejaušība, jo viņam pašam tādas ambīcijas nepiemita.
Loģiski, ka 1930. gadā G. Zemgals kategoriski atteicās kandidēt otrreiz. Pilnvaru laikā viņš ne reizi neizmantoja tiesības sasaukt Ministru kabineta sēdi un tikai vienreiz kādas juridiskas nianses dēļ nosūtīja likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai.
Tajā pašā laikā, būdams jurists, viņš labprāt izmantoja Valsts prezidenta tiesības pilnībā vai daļēji, samazinot sodu, apžēlot notiesātos. Prezidentūras laikā G. Zemgels apžēloja 648 personas.
Viņa prezidentūras ārēji ievērojamākais mirklis bija vizīte Zviedrijā 1927. gada 27.–28. maijā un Zviedrijas karaļa Gustava V pretvizīte Latvijā 29. jūnijā.
Daudz nozīmīgāks par prezidentūru ir G. Zemgala veikums, viņam no 1919. līdz 1927. gadam esot Rīgas pilsētas mēra amatā un 1918.–1919. gada grūtajos un riskantajos laikos pildot Tautas Padomes viceprezidenta pienākumus.
G. Zemgals bija tas, kurš 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī atklāja un vadīja Latvijas neatkarības pasludināšanas svinīgo aktu.
