“Šinī pasaulē laime nekad neesot pilnīga.” Par ko latviešiem bija patiess rūgtums pirms 100 gadiem? 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1921. gada 3. februārī. Vašingtonas kavēšanās
Pirms 100 gadiem “Jaunāko Ziņu” numurs sākās ar ievadrakstu “Amerika un Baltijas valstis”.
Tajā autors ar pseidonīmu “Simplex” atzīmēja: “Veci ļaudis ar bagātiem piedzīvojumiem saka, ka šinī pasaulē laime nekad neesot pilnīga. Latvija un Igaunija, sasniegušas savu galīgo atzīšanu no tik daudzām lielām un mazām valstīm uz reizi, sajūt dziļu prieku (..).
Tikai viens apstāklis ir kā rūgts piliens mūsu kausā – Ziemeļamerikas Savienotās Valstis vēl nav pievienojušās svarīgāko citu lielvalstu taisnības un simpātiju aktam pret mums.
To sāpīgi sajūtam tādēļ, ka mēs būtu patiesi laimīgi pievienot arī Savienotās Valstis mūsu priekam un pateicībai mūsu draugiem, jo lielā Aizatlantijas republika mums ir sniegusi grūtā brīdī palīdzību – un vēl tagad dara to, ko mūsu tauta nekad neaizmirsīs.”
Kā zināms, Eiropas lielvaras Latviju bija atzinušas “de iure” 26. janvārī, taču ASV to nesteidzās darīt. Rūgtums par to latviešos bija patiess.
Daudzi bija cerējuši, ka ASV, kuras Sarkanais Krusts un citas palīdzības organizācijas Neatkarības kara laikā un pēc tā patiesi glāba zemi no bada, brīžiem palīdzības virtuvēs ēdinot pat 60 tūkstošus bērnu un sniedzot medicīnisko palīdzību, tajā skaitā armijai, glāba no epidēmijām, izrādīs arī diplomātisku un politisku atzinību.
Taču “de iure” atzīšanas veidā tas nenotika līdz pat 1922. gada 28. jūlijam.
“Prezidents [Vudro] Vilsons un viņa valdība stūrgalvīgi uzskata Baltijas valstu jautājumu kā daļu no Krievijas problēmas, kam, pēc mūsu domām, nav pamata. (..) Bet mēs esam patstāvīga tauta, kura vienīgi ar brutālas varas palīdzību zināmu laiku bija pievienota Krievijai un ar krievu problēmu mūsu patstāvīgās valsts liktenis, paldies Dievam, vairs nav saistīts,” atzīmēts ievadrakstā.
