Negodīgos ierēdņus sauc pie atbildības par amata darbībām “mantkārīgos nolūkos”. 1920. gada 7. oktobrī. 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Kārļa Ulmaņa valdības sēdē tika nolemts, ka tuvākajās dienās publiskojams īpašs paziņojums saistībā ar vairāku augstu ierēdņu saukšanu pie atbildības lietās par apsūdzībām korupcijā un amata darbībām “mantkārīgos nolūkos”.
Paziņojums, ko dažas dienas vēlāk izplatīja presē, sniedza informāciju, kam bija jāmazina baumas un spriedumus, “kuri, dibinādamies uz pārspīlējumiem un nepareizi attēlotiem faktiem, bet bieži arī uz ļaunprātīgiem sagrozījumiem un izdomājumiem, rada nedibinātu uztraukumu un sniedz materiālus ļaunprātīgai pretvalstiskai aģitācijai”.
20. gadu sākumā nodrošināt valsts aparātu ar godīgiem ierēdņiem patiesi nenācās viegli gan piemērotu ļaužu trūkuma un mazo algu dēļ, gan arī tāpēc, ka juku laiki pavēra dažādas izdevības.
Bija runa pirmkārt jau par arestētajiem Apgādības ministrijas nodaļas vadītāju D. Grīnbergu un departamenta direktoru Pēteri Brunneru (vēlāk slavens kā “dzeltenā” laikraksta “Pēdējā Brīdī” izdevējs), kā arī Finanšu ministrijas valūtas nodaļas priekšnieku Oskaru Sirmo.
Valdībai nācās atzīt, ka ir valsts amatpersonas, kas savu dienesta stāvokli mēdz izmantot arī ļaunprātīgi – Valsts kancelejas sniegtā statistika liecināja, ka līdz 1920. gada 1. jūlijam no amatiem šī iemesla dēļ atlaisti 258 ierēdņi, no kuriem 59 nodoti tiesai.
Tajā pat laikā uzsvēra, ka pret šādām amatpersonām notiek nesaudzīga cīņa un būtu kļūdaini, ja sabiedrība sāktu aizdomīgi skatīties uz visiem ierēdņiem, starp kuriem vairums tādu, “kas strādājuši pašaizliedzīgi, bieži ar ievērojamiem personīgiem upuriem lietas labā”.
