Čekisti viņu atzina par pārāk vecu un slimu, lai arestētu. 11. septembrī dzimis “Dullā Daukas” autors 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 160 gadiem Meņģeles pagasta Siliņos skolotāja ģimenē piedzima rakstnieks un pedagogs Eduards Morics Zilbers, plašāk pazīstams ar pseidonīmu Sudrabu Edžus kā latviešu literatūrai klasiskā stāsta “Dullais Dauka” autors.
Parasti izceļ tikai dažus viņa darbus, kaut gan pirms Pirmā pasaules kara literāts visai čakli publicēja dažādus stāstus un dzejas tā laika periodikā un latviešu sabiedrībā bija atzīts rakstnieks, arī tulkotājs no poļu, krievu valodas.
Literatūrvēsturnieki izceļ viņa jaunatnei domātos stāstus, tostarp “Pusmāsas dēls” un “Kaukšķītis”.
Savas brīvdomības dēļ Sudrabu Edžus dzimtenē ne vienu reizi vien nonāca konfliktā ar vietējo varu, tādēļ lielu daļu mūža pavadīja ārpus Latvijas, strādādams par skolotāju te Baškīrijas latviešu ciemos, te Sibīrijā un Baku.
Latviju pavisam viņš bija spiests pamest pēc 1905. gada revolūcijas un dzimtajā pusē vairs neatgriezās.
Sudrabu Edžus palika Krievijā arī pēc Pilsoņu kara. 1924. gadā viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi Maskavā. Literārā darbība turpinājās, taču tai jau bija pavisam cits raksturs un kvalitāte. Kā 1941. gadā tika atzīmēts komunistiski noskaņotā dzejnieka Meinharda Rudzīša viņam veltītajā nekrologā: “Sudrabu Edžus ir viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kas savos darbos devis jauno padomju dzīves attēlojumu – rādījis triecienniekus, stahanoviešus, neatlaidīgos sociālisma celtniekus.
Pašos pēdējos gados Sudrabu Edžus sarakstījis plašu poēmu par biedru Staļinu.” No 1937./38. gada Lielā terora rakstniekam bija izdevies izvairīties, tikai pateicoties tam, ka čekisti viņu atzina par pārāk vecu un slimu, lai arestētu.
