1920. gada 11. maijā. “Viņi netic, ka mums ir tiesības uz mūsu neatkarību!” 0
Pirms 100 gadiem “Jaunākās Ziņas” publicēja literāta un politiķa Jāņa Akuratera emocionālo ievadrakstu “Demokrātija vārdos un darbos”, kas atspoguļoja augošo vilšanos par sabiedroto rietumvalstu attieksmi, kavējoties atzīt Latviju un pārējās Baltijas valstis de iure, tas ir, par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem.
“Neskatoties uz to, ka mēs esam pierādījuši, ka neesam komunisti no Krievijas un mums ar tiem nav nekā kopēja, (..) neraugoties uz to, ka esam noorganizējuši kulturelu demokrātisku valsti un izteikuši pilnīgu solidaritāti ar angļu, franču, amerikāņu politiku, mēs kā valsts tiesiski neesam atzīti.
Viņi netic, ka mums ir juridiskas un politiskas tiesības uz mūsu apdzīvoto zemi, uz mūsu neatkarību,” raksta Akuraters.
Nebija attaisnojušās cerības, ka sabiedrotie varbūt gaida demokrātiska parlamenta – Satversmes sapulces – ievēlēšanu.
Publicista ieskatā, arī runas par to, ka varbūt Rietumos gaida Latvijā ieplānotās agrārās reformas risinājumu, ir “bankrotējušas”:
“Ir skaidri un nešaubīgi: vai nu atņemiet baroniem zemi par velti priekš bezzemniekiem, vai atpērciet to par naudu, de jure atzīšanu jūs nedabūsiet ne vienā, ne otrā gadījumā.
Demokrātiskie vārdi ir gluži kas cits nekā demokrātiskie darbi. Tātad izpatikšanas ceļā nē. Tagad mēs zinām, ka mūsu idejas, mūsu tieksmes, ciešanas un mūsu vēsturiskās un morāliskās tiesības uz valsti vēl ir pilnīgi svešas Sabiedrotiem.”
Pats rūgtākais bija tobrīd jau skaidrā apziņa, ka par spīti Neatkarības kara noslēgumam, arī pret Padomju Krieviju, rietumnieki joprojām rēķinās un dod priekšroku “vienotai Krievijai”, ne Baltijas neatkarības atzīšanai: “Visas mūsu un mūsu kaimiņu cīņas pret lieliniecismu, visas mūsu cīņas pret Vācijas monarhistiem nav bijušas Sabiedrotiem tik daudz no svara kā Krievijas jautājums.
Komunistiskas vai monarhistiskas, vai vienkārši “demokrātiskas” – tas te nav no svara. (..)
Mūsu atzīšana gan ir noticis fakts diplomātisko misiju rautos un diplomātu valodās, bet tas ir jāsaprot kā vienkārša pieklājība, ko izsaka viesi saimniekam, pie kura tie apmetušies.
Tur Sabiedrotos valstu diplomātijās, viņu augstās padomēs par to visu pasmīn.
Tur visu izdzēš viens vārds, pret kuru mūsu Eiropas draugi jūt neizdzēšamu respektu – Krievija.”
Kā zināms, sabiedroto, īpaši Francijas attieksme de jure jautājumā tiešām mainījās tikai 1920. gada nogalē, kad lieliniekiem Krievijā bija galīgi izdevies sakaut balto kustību.
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
