1920. gada 20. aprīlī. “Pacilāts stāvoklis” 0
Pirms 100 gadiem 17.–18. aprīļa Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti vēl nebija pilnībā apkopoti, jo Rīgā vēl nebija saņemtas ziņas no Latgales un daudzajām karaspēka daļām, taču potenciālais spēku samērs pirmajā demokrātiski ievēlētajā Latvijas parlamentā bija labi nojaušams.
Un tas kopumā apmierināja gan sabiedrības vairākumu, gan tā laika politikas apskatniekus.
Citējot minētās dienas “Jaunākās Ziņas”: “Pacilātais stāvoklis, kāds valdīja Satversmes sapulces vēlēšanu dienās, ne vien neatslāba, bet kļuva vēl jo spārnotāks.”
Jaunajā parlamentā iezīmējās divi spārni – labējais, ko veidoja Latviešu Zemnieku savienība (LZS), kas galu galā ieguva 26 vietas, plus tai tuvās Latgales Zemnieku savienības 17 mandāti, un kreisais, kur ar 57 mandātiem pulcējās sociāldemokrāti (LSDSP).
Par spīti lielajam pretendentu skaitam (25 partijas un vēlēšanu grupas), varēja sacīt, ka sīkās un centriskās partijas bija cietušas sakāvi – “vidus grupās valda zīmīgs tukšums”.
Ievadrakstā “Jaunākās Ziņas” atzīmēja: “Stipri galējie spārni ar vāju demokrātisko centru ir daudzu jaunu tautas priekšstāvības iestāžu raksturīga pazīme.”
Satversmes sapulces vēlēšanu iznākums kopumā tika uzskatīts par tādu, kas apliecina latviešu vēlētāja briedumu.
“Valdības Vēstnesis” rakstīja: “Vispārējais slēdziens, ko par vēlēšanām var teikt, ir tas, ka vēlēšanu cīņa ir metuse lielus viļņus; tā nav sadrumstalojusies sīkos novirzienos, bet ir gājuse skaidri noteiktos zināmos virzienos. (..) Vēlēšanu iznākumi nu rāda, ka tauta pate ir nojauduse šādas skaldīšanās ļaunās sekas un tamdēļ viņa lielāko daļu no šiem dažādiem sarakstiem ir atstājuse pilnīgi neievērotu, izšķirdamās pēc savas pārliecības par trim galvenajiem virzieniem: par veco – pirmsrevolūcijas kārtību –, par jauniem un aizvien jauniem mēģinājumiem un par tagadējo valdības kursu, kurš ir novedis pie brīvas neatkarīgas Latvijas.”
LZS elektorātu veidoja tie, kas atbalstīja līdzšinējo Latvijas valdības kursu, iedzīvotāji, kas vēlējās “mieru, kārtību, darbu, likumību” un kurus nevilināja “jauni un atkal jauni mēģinājumi”, ko būtu piedāvājusi LSDSP.
Tika novērots, ka sociāldemokrāti lielākos panākumus guvuši tur, kur Pētera Stučkas laikos lāgā nebija izbaudīta lielinieku vara – Kurzemē, kamēr, piemēram, Zemgale, “manāmi novēršas no katrām tieksmēm pēc jauniem eksperimentiem politikā.”
Kopumā sociāldemokrāti bija noturējuši agrākās pozīcijas, bet zemsavieši uzlabojuši uz demokrātiskā centra rēķina.
Ņemot vērā, ka parlamentā bija iekļuvušas vēl vairākas pilsoniskās partijas, “Jaunākās Ziņas” lēsa, ka notiek “labās puses spēku koncentrācija pret sociāldemokrātiju” un jaunais parlaments “pavirzīsies uz labo pusi”.
Savukārt viena no pirmajām demokrātisko vēlēšanu mācībām skanēja: “Nevar valsts politiku taisīt personas vien, bet aiz viņām ir jābūt arī spēkam, uz kā atbalstīties.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
