1919. gada 11. decembrī. 800 tūkstoši latviešu svešumā 3
Pirms 100 gadiem “Jaunākās Ziņas” publicēja Latvijas Ārlietu ministrijas (ĀM) aplēses par ārzemēs esošo latviešu bēgļu, karagūstekņu un citu potenciālo repatriantu skaitu. No Vācijas līdz tam bija atgriezušies ap 3000 agrāko karagūstekņu, tas ir, latviešu, kas bija krituši vācu gūstā kā cariskās Krievijas armijas karavīri.
Lēsa, ka Vācijā vēl uzturas ap 1500 kara un “civilgūstekņu”, kas pēc atbrīvošanas šajā zemē iekārtojušies darbā, bet “materiālu līdzekļu trūkuma dēļ” līdz šim nav spējuši atgriezties. Vislielākais latviešu daudzums atradās Krievijā. Lēsa, ka Sibīrijā ir ap 200 tūkstošiem latviešu bēgļu, no kuriem kādi 150 tūkstoši varētu atgriezties. Galvenā viņu reevakuācijas problēma – transporta sakaru trūkums.
Mājupceļu organizēt varēja tikai caur Tālo Austrumu ostām ar sabiedroto palīdzību. Krievijas dienviddaļā tajā pašā laikā uzturējās vismaz 40 tūkstoši bēgļu. Latvijas ĀM atzina, ka, “ievērojot tagadējo kara un politisko stāvokli, nav iespējams šos bēgļus reevakuēt ešeloniem”. Bēgļu skaitu lielinieku kontrolētajā Padomju Krievijas daļā 1919. gada beigās daudzmaz precīzi nosaukt nevarēja. Pieņēma, ka viņu ir vismaz 400 tūkstoši.
No šīs zonas mājās bija atgriezušies tikai divi ešeloni ar dažiem simtiem bēgļu, bet regulāri pāri robežai pārbēga no sarkanās armijas dezertējušie latvieši.
Vairākiem simtiem latviešu bija izdevies atgriezties angļu kuģos no Krievijas ziemeļu, Murmanskas apkaimes, reģiona, taču, cik tajā vēl palikuši, neviens nezināja. Vēl ziņoja, ka no Lietuvas teritorijas reevakuēti 300 latviešu karagūstekņu – bijušo sarkanarmiešu, un arī no Igaunijas pārnākuši visi, kas to vēlējās.
Vēl ap 2000 latviešu sarkanarmiešu, karagūstekņu, bija Polijas nometnēs, tāpat vairāk nekā 2000 bēgļu, kuru atgriešanos kavēja sliktais ceļu stāvoklis. “Vispārīgi ārpus Latvijas atrodošos bēgļu un karagūstekņu skaitu var rēķināt uz 800 000 cilvēku, kuru pārvešana uz dzimteni ir nepieciešama, bet saistīta ar daudz grūtumiem,” norādīja ĀM.
