1959. gada 27. novembrī. Dabas aizsardzība – “patriotisks pienākums” 0
Pirms 60 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma “Likumu par dabas aizsardzību” – pirmo komplekso dabas aizsardzības likumu Latvijas vēsturē.
Likums, bez šaubām, bija ieturēts padomju laika retorikā, ka “padomju cilvēks ir savas zemes saimnieks, gādīgs un rūpīgs saimnieks, kas nemitīgi strādā, lai mūsu dzīve ar katru dienu kļūtu vēl skaistāka un laimīgāka”, tomēr kļuva par nozīmīgu instrumentu, lai tā laikmeta realitāšu robežās apkarotu malu medniecību, ezeru un upju piesārņošanu, nelikumīgu koku izciršanu, arī atkritumu izgāšanu tam neparedzētās vietās.
Vismaz formāli tas attiecās arī uz padomju okupācijas armijas aizņemtajām teritorijām. Saskaņā ar likumu valsts republikas varas iestāžu personā savā aizsardzībā ņēma “augsni, mežus, zemes dzīles, ūdens resursus un dabas pieminekļus, brīvajā dabā mītošos zvērus, putnus, zivis un citus dzīvniekus, kas sāk iznīkt vai kas aizsargājami to zinātniskās vai praktiskās vērtības dēļ, kā arī reti sastopamus augus un teritorijas, kurās atrodas dabas pieminekļi vai reti sastopamas dzīvnieku vai augu sugas, mūsu zemei raksturīgus atsevišķus dabas stūrīšus, vietas, ko darbaļaudis izmanto atpūtai un veselības stiprināšanai, un vietas, kas saistītas ar vēsturiskiem no tikumiem”.
Likums neko neminēja par gaisa piesārņojumu, toties runāja ne vien par dabu, bet arī vēstures pieminekļu aizsardzību. Balstoties tajā, 1960. gadā visā republikā sāka dibināt Latvijas dabas un vēstures biedrības nodaļas, kas atradās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas paspārnē. Dabas aizsardzību pasludināja par “katra mūsu republikas pilsoņa patriotisku pienākumu”.
