Sezonas noslēgums pirms nozīmīgām pārmaiņām. Armands Znotiņš recenzē LNSO sezonas noslēguma koncertu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Andris Poga astoņus gadus bijis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Nu šis posms orķestra 95 gadus ilgajā vēsturē ir noslēdzies – nebūt ne viens no sliktākajiem, ja ņem vērā arī to, ka orķestris joprojām nav sagaidījis Rīgas koncertzāli, nākamgad Lielajā ģildē sāksies rekonstrukcijas darbi, bet par mūziķu profesionālajam līmenim atbilstošu atalgojumu jāatgādina aizvien no jauna.
Kā zināms, Andra Pogas jaunie mākslinieciskā vadītāja pienākumi būs saistībā ar Stavangeras simfonisko orķestri, bet nākotnē paredzamās programmas liecina, ka viņš ir laipni gaidīts arī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults.
Taču konkrēts atskaites punkts pienācis 2021. gada 14. maijā, kad Lielajā ģildē un radio ēterā izskanēja Andra Pogas diriģētā orķestra sezonas noslēguma koncerts.
Programmas uzbūve tradicionāla – romantiska simfonija un modernāks klavierkoncerts, kur arī mūzika klavierēm un orķestrim pārstāv labi pārbaudītas vērtības, jo Sergejs Prokofjevs savu Pirmo klavierkoncertu Maskavā pirmatskaņoja tieši pirms gadsimta.
Antona Bruknera Ceturtajai simfonijai senāka priekšvēsture, kur Hansa Rihtera vadītais pirmatskaņojums 1881. gadā kļuva par vienu no pirmajiem komponista sen pelnītās atzinības brīžiem. Protams, sezonas noslēguma programmu varēja veidot arī mazāk konvencionāli, un šādus paraugus Andris Poga devis jau iepriekš.
Tāpat arī repertuāra proporcijas – aptuveni divdesmit minūtes Prokofjevam, gandrīz stunda divdesmit Brukneram – vistīkamāk būtu iedomāties apvērstas otrādi. Taču nevar noliegt, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēdējos gados darījis ļoti daudz, lai klausītāji Brukneru iemīlētu – atšķirībā no 20. gadsimta Rīgas, kur mūziķu attieksme pret austriešu meistaru bija tikpat noraidoša kā 19. gadsimta Vīnē.
Gan jau pienāks laiks arī Prokofjeva simfonijām (vai manu personisko vērtību hierarhijas maiņai). Tātad – programmas sākumā Prokofjeva opuss. Tāpat kā pārējie četri, viena no augstākajām virsotnēm klavierkoncerta žanrā, kur Prokofjevam līdzvērtīgi ir vienīgi Šostakovičs, Šēnbergs un varbūt, varbūt Čaikovskis.
Bez šaubām, žēl, ka šī partitūra tika izspēlēta bez publikas klātbūtnes, taču šeit ir arī savas gaišās puses.
Pirmkārt, Prokofjeva mūzikas tēli radio tiešraidē ļoti labi saskanēja ar otrpus logam redzamo ainavu – mākoņu slāpēto saules gaismu un zaļojošajiem kokiem.
Otrkārt, vispārzināms, ka Lielā ģilde klavierkoncertu atskaņojumiem ir stipri šaubīga, turpretī radio translācijā varēja teicami dzirdēt klavieru spēles detaļas. Un Elīna Bērtiņa šim uzdevumam bija īsti piemērota – jau no solistes iepriekšējās sadarbības ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri atmiņā palikusi pārliecība par pianistes spēju iedziļināties 20. gadsimta mūzikas kompleksitātēs, mākslinieciskā temperamenta spozmi un izkoptas gaumes izjūtas klātbūtni.
Šīs īpašības caurstrāvoja arī Prokofjeva klavierkoncerta lasījumu, kur Elīnas Bērtiņas saspēle ar orķestri un diriģenta vadība vēstīja par plastisku dramaturģisko arhitektoniku, instrumentālo tembru izteiksmīgumu un kontrastainu emociju gammu – klavierkoncerta lakoniskās formas ietvaros mūziķi atrada gan krāšņu vitalitāti, gan lirisko ainu dabiskumu un dziļumu.
Turpat gan jāpiebilst, ka interpretu izvēle atskaņot vienu no biežāk spēlētajiem klavierkoncertiem saskārās ar labi nojaušamu problemātiku – virtuozākās epizodes solistes un orķestra dialogā bija un palika nestabilas; salīdzinājums ar spožākajiem interpretācijas paraugiem (bet šo klavierkoncertu pēc paša Prokofjeva spēlējis gandrīz katrs no pasaules izcilākajiem pianistiem) uzreiz parādīja, kuros brīžos nepieciešamība pastāvīgi saskaņot tembrāli dinamisku piesātinājumu ar skaņuraksta izsmalcinātību guvusi tikai daļējas sekmes.
Taču secinājumi vienalga paliek nepārprotami – Elīnai Bērtiņai kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri nākotnē noteikti jāatskaņo arī pārējie Prokofjeva klavierkoncerti. Un Šostakoviča un Šnitkes, un Tipeta.
Var labi saprast, kādēļ savā pēdējā koncertā kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam Andris Poga izvēlējies tieši Brukneru – monumentāli skaņu izvērsumi, apjomīgs orķestra sastāvs, simfonijas formā ietvertas filosofiskas dimensijas, romantiski jūtu strāvojumi un pāri visam apskaidrots miers.
No konstruktīvā viedokļa – Andris Poga sadarbībā ar orķestri panācis pārliecinošu interpretācijas līmeni, kur mūzikas plūdums atainots viengabalainā veidolā un mākslinieciskās dramaturģijas īstenojums iedrošinājis klausītāju doties ilgākā un nesteidzīgākā ceļojumā.
No emocionālā viedokļa – diriģents un orķestris dāsni ņēmuši pretī komponista piedāvātās iespējas radīt ar daudzveidīgām noskaņām un tēliem piepildītu muzikālo telpu, kur Bruknera dažbrīd apburoši naivās tēmas guvušas trāpīgu izgaismojumu, bet interpretācijas tembrālais diapazons ietver gan grandiozu orķestrālo masīvu, gan jūtīgu iedzīvinājumu niansētākai ansambļa spēles diferenciācijai kā stīgās, tā pūšaminstrumentos.
Un atkal – turpat klātesošas arī pāris līdz galam neatrisinātas problēmas, kur artikulācijas nepilnības pūtēju sniegumā ir tikai viens no parametriem, kas norādījis uz brīžiem, kad orķestra skanējumā pietrūcis izkoptāka un lokanāka tembru un emociju spektra. Tas acīmredzami nepieciešams arī Bruknera majestātiskumā.
Rezumējot – šogad ar interesi gaidīšu gan latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, gan festivālu “LNSO vasarnīca”. Abos gadījumos ar Andra Pogas līdzdalību, un repertuāra ziņā vēl nerealizētu iespēju joprojām paliek tik daudz. Vēlams, ar publiku klātienē, vēlams, piemērotā koncertzālē arī galvaspilsētā.
