Sezonas noslēgums ar skumjām un cerībām 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pakāpeniski atgriežoties muzikāliem pasākumiem ar ierobežotu klausītāju skaitu, 2020. gada 29. maijā tiešsaistes koncertā no publikai joprojām slēgtās Dzintaru koncertzāles Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” noslēdza savu negaidīti pārtraukto sezonu.
Un šāda pasākuma norise nenoliedzami raisīja skumjas – jāpiekrīt atskaņotājiem un diriģentam, ka muzicēt atrauti vienam no otra īsti nav iespējams, jo zūd skaņas saplūsme, zūd psiholoģiskais kontakts un, protams, izpaliek saskarsme ar klausītājiem (kas, starp citu, ir svarīga arī publikai, jo koncerts kā sociāls fenomens nav iedomājams vientuļu un savstarpēji izolētu indivīdu apdzīvotā vidē).
Tomēr Normunda Šnē vadībā “Sinfonietta Rīga” paveica neiespējamo – interpretācijas veidojās saskanīgi, muzicēšanā bija dzirdama domu un jūtu vienotība, un atskaņotāju snieguma profesionālais līmenis radīja pārliecību, ka “Sinfonietta Rīga” ansamblis vēl aizvien ir dzīva un vitāla muzikālā vienība, kas pelnījusi publikas klātbūtni, normālus akustiskos apstākļus un pienācīgu finansējumu.
Acīmredzot arī latviešu komponisti pelnījuši lielāku finansējumu, jo šajā “Sinfonietta Rīga” priekšnesumā nacionālās mūzikas paraugu nebija, un laikmetīgo skaņumākslu pārstāvēja diezgan šaubīgs Magnusa Lindberga opuss. Pirms un pēc tam – klasiķi, Normundam Šnē un solistei Annai Gāganei izvēloties Volfganga Amadeja Mocarta klarnetes koncertu, bet pro-grammas sākumā skanēja Karla Filipa Emanuela Baha simfonija Re mažorā. Latvijas Radio 3 “Klasika” žurnālistes Ingas Saksones pieteikta kā pirmā no vismaz septiņpadsmit, lai gan komponista darbu katalogā pirms šīs partitūras ar agrākiem numuriem atzīmētas trīs citas simfonijas.
Un atkal – ja šādam koncerta formātam jāatrod kāda pievienotā vērtība, tad tā katrā ziņā būtu sarunās ar mūziķiem – kā gan citādi mēs uzzinātu, ka Mocarta pēdējā dzīves gadā komponētais klarnetes koncerts patiesībā rakstīts basetklarnetei, un skaņdarba pirmatskaņotājs Antons Štadlers to spēlējis arī Rīgā.
Mūsdienās basetklarnete ir kļuvusi par pavisam retu vēsturisko instrumentu, taču Karla Filipa Emanuela Baha simfonija Dzintaros gan tika spēlēta iespējami autentiskā veidolā – ar klavesīna partiju Gertrudas Jerjomenko interpretācijā.
Koncertam neierastajā izvietojumā šī instrumentālā līnija izcēlās skaidrāk nekā parasti, tāpat kā no stīgu grupas atrautie pūšaminstrumenti, taču tas savā ziņā priekšnesumam nāca arī par labu – ieklausoties vairākos savstarpēji nodalītos skanējuma slāņos, “Sinfonietta Rīga” flautu, oboju, fagotu un mežragu dažādie salikumi izgaismojās sevišķi valdzinošās un plastiskās krāsās, kur nevajadzēja šaubīties arī par klavesīnistes un stīdzinieku apdāvinātību un profesionalitāti.
Par Normunda Šnē pieredzi, protams, arī ne, un tieši no diriģenta bija atkarīga interpretācijas pārliecinošā dramaturģiskā arhitektonika, kur simfonijā paustās noskaņu svārstības klausītājiem tika pārraidītas ar laikmetam atbilstīgu emocionālo zīmējumu un gaumes izjūtu.
Normunds Šnē parasti ir intelektuāli ieinteresēts ne tikai pirmsromantisma mūzikā ietverto ideju atklāsmēs, bet arī laikmetīgās mākslas kompozicionālo rakursu pilnvērtīgā iedzīvinājumā, kur netrūkst racionālas mērķtiecības.
Arī tādēļ Magnusa Lindberga 2013. gadā komponētā opusa “Piedzīvojumi” atskaņojums nemaz neizklausījās tik slikti, jo, klāt nākot arī citiem pūšaminstrumentiem, orķestra profesionālā sagatavotība nekur nebija pazudusi, visiem kopā ar iespējami mazākiem zaudējumiem tiekot pāri priekšnesuma satura un akustisko parametru plakanākajiem brīžiem.
Tas gan nekliedēja sajūtu, ka Lindberga “Piedzīvojumi” nepieder pie somu komponista oriģinālākajiem darbiem un pat pie asprātīgākajiem īsti ne – no daudziem un dažādiem citātiem savirknētajai kolāžai pietrūka spilgtāka radoša pienesuma, un arī ik pa laikam dzirdamais skaistais ziemeļnieciskais kolorīts, kas šajā opusā uzrunāja visvairāk, šoreiz lielākā mērā drīzāk gan būs, piemēram, Čārlza Aivza nekā paša Lindberga devums.
Klarnetisti Annu Gāgani dzirdēt vienmēr ir prieks – gan latviešu komponistu darbos, gan laikmetīgajā mūzikā, gan klasisku vērtību lasījumos. Tādēļ arī šoreiz tik ļoti saviļņoja, bet patiesībā nemaz nepārsteidza atziņa, ka solistes, diriģenta un “Sinfonietta Rīga” ansambļa kopīgi veidotā interpretācija ir paraugs tam, kā spēlēt Mocarta klarnetes koncertu – apbrīnojami skaisti, apbrīnojami harmoniski un tajā pašā laikā arī ar mūsdienīgu attieksmi un skatījumu.
No vienas puses, šis atskaņojums atsauca atmiņā vispārzināmo – bieži spēlētā opusa tēli, tēmas, kontrasti ir radniecīgi Mocarta operām, un ne velti klarnetes koncerta lēnā daļa tā līdzinās cilvēka balsij rakstītai ārijai.
No otras puses, šajā priekšnesumā bija tīras un neviltotas jaunatklāsmes, kas aicināja iedziļināties gan skanējuma liriskajā plūdumā, gan mirdzošajā ekspresijā, un interpretu meistarība šiem raksturu pretstatiem piešķīra papildu intensitāti.
Gaidīšu sastapšanos klātienē ar 29. maija koncerta dalībniekiem – un, ja nu viņi vēlas atkārtot Magnusa Lindberga opusam līdzīgas koncepcijas, tad jāatgādina, ka tepat, latviešu mūzikā, taču ir, piemēram, Georgs Pelēcis ar viņa radošo izdomu un asprātību.
