Sezonas noslēgums ar divējādām izjūtām 0
Ar Vestarda Šimkus un Karela Marka Šišona uzstāšanos noslēgusies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kārtējā sezona, pēc latviešu komponistu mūzikas programmas neilgā atpūtā devušies orķestra “Rīga” mākslinieki, un nu sezonas pēdējais koncerts pienācis arī Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga”.
Visi trīs orķestri arī aizvadītajā sezonā noturējuši cienījamu māksliniecisko līmeni, un “Sinfonietta Rīga” priekšnesums 2018. gada 11. maijā Lielajā ģildē arī šoreiz piesaistīja plašu publikas interesi. Tomēr jāsecina, ka triju Latvijas orķestru radošo līkni iepriekšējos mēnešos iezīmējuši kāpumi un kritumi, un tieši izskaņa nav bijusi pārliecinošākā un saistošākā, raisot atziņu, ka interesantāku pieredzi pēdējo nedēļu laikā drīzāk būs sniedzis latviešu mākslinieku veikums teātrī un kino. Tā arī noticis ar “Sinfonietta Rīga” sezonas noslēguma koncertu – it īpaši tādēļ, ka labā atmiņā vēl palikuši Rēzeknes koncertzāles piecu gadu jubilejas koncerta spožākie un blāvākie brīži.
Abu programmu salīdzinājums pirmām kārtām radīja priekšstatu, ka Valsts kamerorķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē bieži atgriežas pie pārbaudītām vērtībām – pat pārāk bieži. Tā Rēzeknē ar Gunta Kuzmas solo skanēja Sebastiana Fagerlunda klarnetes koncerts, kas iepriekš spēlēts Cēsīs, bet nākamajā sezonā būs atkal, Latgales klausītāji bija liecinieki arī Džona Adamsa opusam “Biedējošās simetrijas” Bastera Kītona kino ainu pavadībā (šis dialogs iepriekš jau tika izmēģināts Lielajā ģildē), turpretī abu koncertu sākumā diriģents bija licis Jozefa Haidna simfoniju. Rēzeknē – Astoņdesmit sesto, Rīgā – Septiņdesmito. Nav šaubu, ka Haidna mūzika pelnījusi vietu “Sinfonietta Rīga” pamatrepertuārā, un arī 11. maija koncerts vēstīja, kādu meistarības pakāpi diriģents un orķestris sasniedzis Vīnes klasiķa partitūru pastāvīgos iztulkojumos – Normundam Šnē šeit ir ko teikt, un viņš savas idejas par interpretāciju orķestrim pārraida droši un noteikti, turpretī viņa līdzgaitnieki, priecējot klausītājus ar stila izpratni, tembrāli izkoptu spēli un saliedētu ansambliskumu, skaņdarba nianšu atveidojumā neatstāj nepamanītus arī melanholiskos strāvojumus un humora izjūtas izpausmes. Tomēr jautājums paliek – vai dažādības labad nebūtu labi reizi pa reizei pievērsties arī Haidna vai, vēl jo vairāk, Mocarta agrīnajām simfonijām, it īpaši tad, ja apjomīgā koncertprogramma nemaz obligāti neprasa izvērstu klasicisma laikmeta partitūru?
Un atkal – par Haidna ģenialitāti nevienam nav šaubu, bet par 1943. gadā dzimušā austriešu komponista Heinca Karla Grūbera daiļrades vērtību gan var diskutēt. Šim koncertam Normunds Šnē bija izvēlējies Grūbera diptihu “Laika ainavas”, un skaņdarba ritējums vairāk nekā 20 minūšu garumā apliecināja, ka kvantitatīvās informācijas šeit ir jūtami vairāk nekā kvalitatīvās. Kultūrslānis klājās uz kultūrslāņa, vienu alūziju nomainīja otra, stilistiskās un konceptuālās metamorfozes savijās mirguļojošā vērpetē – tikai jēgas pamaz. Turklāt nevar teikt, ka šis opuss būtu pagalam neinteresants – uzmanību pievērsa gan orķestrācijas slīpējums ar sitaminstrumentiem, arfai un klavierēm piešķirtajām lomām, gan komplicētās ritma virāžas, taču, trūkstot pienācīgam satura piepildījumam, arī šie atradumi vienā brīdī kļuva apnicīgi. Protams, šeit katrā ziņā cildinošos vārdos raksturojams “Sinfonietta Rīga” mūziķu ieguldītais darbs, kura rezultātā virtuozās partitūras lasījums guva nepieciešamo precizitāti un skaidrību, taču, ciktāl tas atkarīgs no diriģenta, interpretācijas kopainā noteikti bija iespējams atrast arī krāšņākus un kontrastainākus rakursus.
Tā gan nebija nekāda problēma Bendžamina Britena “Vienkāršās simfonijas” iedzīvinājumā, jo šeit mūzika pati deva impulsus tēlainām un emocionāli atšķirīgām norisēm – atskaņotājiem atlika tikai uztvert un ņemt vērā šīs norādes. Orķestra un diriģenta pieredze un intuīcija bija vairāk nekā pietiekama, lai izveidotu kolorītu un viengabalainu interpretāciju, un tad jau pienāca arī programmas noslēgums ar slavenā viesmākslinieka Ervē Žulēna līdzdalību. Rezultāts atstāja divējādas izjūtas. Klausoties Riharda Štrausa Pirmo koncertu mežragam un orķestrim, māksliniecisku gandarījumu dāvāja franču solista skaistais instrumentālais tonis, apgarotā poēzija un priekšnesuma harmonija, kas sasaucās arī ar “Sinfonietta Rīga” spēles kvalitātēm. Tomēr Riharda Štrausa opuss, tieši tāpat kā Britena simfonija bija un palika komponista agras jaunības darbs, un ironiski, ka vēlākā meistara veikumu viņa tēvs mežradznieks Francis Štrauss atteicās spēlēt kā pārāk sarežģītu un modernu, lai gan patiesībā šī mūzika ir gluži konvencionāla un bezpersoniska – bez nevienas atmiņā paliekošas intonācijas.
Līdz ar to atkal jautājums – kādēļ tieši šis skaņdarbs? Vai tad franču mūzikā mežraga koncertu trūkst? Un kādēļ nevarēja atcerēties, piemēram, par sen nedzirdēto Andra Dzenīša koncertu mežragam un orķestrim “Stones and Veils”? Kādēļ tieši Britena mācekļa gadu divertisments, ja arī starp latviešu komponistu partitūrām stīgu orķestrim rodami daudzi muzikāli spēcīgāki opusi? Galu galā jāsecina, ka vaina drīzāk ir nevis katrā atsevišķā skaņdarbā, bet gan tur, ka koncerta programmai pietrūka konkrētas koncepcijas, konkrēta pamatojuma un dramaturģiskās virzības. Protams, var arī tā, tomēr attiecībā uz nākamajām sezonām orķestra māksliniekiem un diriģentam derētu šo to pārskatīt un apdomāt pašu mūziķu un pašas mūzikas labad.
