Sezonas ciemiņš – saaukstēšanās. Vīruss šūnā ievada savu ģenētisko materiālu… 0
Ziema tuvojas, un līdz ar to nāk arī saaukstēšanās sezona. Tas nav nekas jauns, jo saaukstēšanos pazīstam no agras bērnības. Zinām, kā izpaužas slimība un ka mums tā nepatīk. Bet kas tā īsti par slimību, un vai mēs to ārstējam pareizi? Saaukstēšanās ir akūta respiratora slimība, ko izraisa vīruss. To ir svarīgi atcerēties, jo vīruss nav tas pats, kas baktērija, un tas būtiski ietekmē ārstēšanu – tas, kas iedarbojas pret baktērijām, nedarbojas pret vīrusiem. Bet par visu pēc kārtas.
Kas ir vīruss
Vīrusu ir ļoti daudz, un tie ir dažādi, bet visus vieno tas, ka tie nav īsti organismi. Vienkāršoti sakot, tie ir kā ļoti sīkas kapsulas, kuru iekšpusē atrodas ģenētiskā informācija DNS (dezoksiribonukleīnskābes) vai RNS (ribonukleīnskābes) veidā. Vīrusi nespēj vairoties patstāvīgi, šim nolūkam tiem nepieciešamas dzīvas šūnas. Vīrusu var salīdzināt ar fleškarti jeb zibatmiņu – tajā glabājas informācija (vīrusa gadījumā – ģenētiskā informācija), tomēr bez datora (dzīva organisma šūnas) šo informāciju nevar izmantot. Tikai, ieliekot fleškarti datorā, informācija no tās nonāk datorā un tālāk – citās fleškartēs.
Vīruss inficē šūnu, tajā ievadot savu ģenētisko materiālu.
Pēc tam tas iekļūst šūnas ģenētiskajā materiālā, un šūna, neko sliktu nenojaušot, saražo vīrusam nepieciešamas detaļas, patērējot savus resursus. No jaunajām detaļām izveidojas jauni vīrusi, kas pamet šūnu un visu šo procesu atkārto atkal no jauna.
Šūnu pamest vīruss var divos veidos: vai nu pumpurojoties, vai arī brutāli sagraujot šūnu no iekšpuses – tā pārsprāgst un aiziet bojā. Izklausās drausmīgi, vai ne!? Sanāk, ka vīrusi burtiski dzīvo uz citu rēķina! Saaukstēšanos visbiežāk izraisa rinovīruss (no grieķu rhinos – “deguns”).
Slimam cilvēkam šķaudot, klepojot vai runājot, līdz ar sīkiem pilieniņiem vīruss nonāk gaisā, un kāds cits cilvēks to ieelpo. Tas iekļūst organismā caur deguna, mutes vai acu gļotādu. Aizdegunē vīruss sāk vairoties epitēlija šūnās un tās bojāt. Epitēlijs ir tās šūnas, kas klāj gļotādu (var pataustīt ar mēli savu vaigu epitēliju!).
Vīrusam iekļūstot deguna dobumā, organisms cenšas fiziski ierobežot tā pārvietošanos ar izdalījumiem no deguna gļotādas (puņķi ir deguna gļotu dziedzeru sekrēts). Vēl viens aizsargmehānisms ir šķaudīšana. To izraisa deguna gļotādas nervgaļu kairinājums. Tādā veidā organisms cenšas fiziski atbrīvoties no kairinošā faktora – vīrusa.
Līdzīgs ir stāsts par klepu: dziļo elpceļu gļotādas kairinājums izraisa vēlmi klepot, lai fiziski atbrīvotos no kairinātāja. Šie aizsargmehānismi vīrusa infekcijas gadījumā gan nav īpaši efektīvi, taču cilvēka organismam ir arī citi cīņas paņēmieni. Kad vīruss sāk vairoties aizdegunes epitēlijā, turp dodas imūnās sistēmas šūnas, un sākas iekaisums, ko raksturo sāpes, pietūkums, apsārtums, paaugstināta ķermeņa temperatūra. Pazīstami, vai ne!?
Iekaisuma vietā paplašinās asinsvadi, lai imūnās sistēmas šūnas (leikocīti), kas iekaisuma vietā nonāk ar asinīm, varētu iziet cauri asinsvadu sieniņai un iesaistīties cīņā ar infekciju. Līdz ar imūnšūnām caur asinsvadu sieniņu izkļūst arī šķidrums, audos izveidojas tūska. Ja iekaisums norisinās deguna dobumā, gļotāda pietūkst, deguna ejas sašaurinās. To mēs izjūtam kā aizliktu degunu. Tieši tāpēc visi mēģinājumi izšņaukt degunu šajā brīdī ir neveiksmīgi, jo tie nav puņķi, kas aizsprostojuši deguna ejas. Arī rīkles apsārtums, pietūkums un sāpes nozīmē, ka tur norisinās iekaisuma process.
Vēl viens ķermeņa aizsargmehānisms, kas palīdz cīnīties ar vīrusu, ir drudzis.
Paaugstinātās ķermeņa temperatūras laikā vīrusam ir daudz grūtāk vairoties un izplatīties organismā. Tātad visi tie slimības simptomi, kas mums tik ļoti nepatīk (iesnas, klepus, paaugstināta temperatūra u.c.), ir organisma dabiska aizsargreakcija, kas parāda, ka organisms negrasās padoties.
Ko darīt, lai nesaslimtu
Vakcīnas pret saaukstēšanos nav, līdz ar to mūsu arsenālā paliek tikai nespecifiskās profilakses metodes. Laikā, kad visi apkārt aktīvi šķauda un klepo, centies lieku reizi neapmeklēt sabiedriskās vietas. Ievēro drošu attālumu no slimā cilvēka – metru. Pēc publisku vietu apmeklēšanas rūpīgi nomazgā rokas ar ziepēm. Vīruss no gaisa nonāk uz dažādām virsmām un paliek uz tām vairākas stundas un pat dienas, tāpēc pēc uzturēšanās plaši apmeklētās vietās, pirms nomazgā rokas, neaizskar degunu, muti un acis.
Risku saslimt mazina arī regulāra telpu vēdināšana un gaisa mitrināšana.
Centies arī uzturēt normālu D vitamīna līmeni asinīs arī rudens un ziemas mēnešos.
Protams, visas šīs aktivitātes simtprocentīgi nepasargā no saslimšanas, tomēr risks ievērojami samazinās.Rūpējies arī par apkārtējiem cilvēkiem: ja esi apslimis, bet temperatūras nav un jūties tīri okei, tikai tracina iesnas un klepus, cieni apkārtējos un nenāc uz darbu, skolu vai universitāti. Ja ir tāda iespēja, paliec mājās un ārstējies!
Tieši pirmajās slimības dienās, kad šķaudi un klepo, savu vīrusu izdāļā arī apkārtējiem. Klepojot un šķaudot izmanto vienreizlietojamos mutautiņus. Zero waste dzīvesveidu varēsi turpināt, kad vairs nebūsi infekciozs.
Ja tomēr esi saslimis
Mūsu sabiedrībā joprojām pastāv pārliecība, ka ārstēšana nozīmē aktīvu medikamentu lietošanu, striktu gultas režīmu un ik pa laikam arī injekcijas. Ja nelieto medikamentus un neguļ gultā, tad tā neesot ārstēšanās. Paskatīsimies, kādai īsti jābūt ārstēšanai saaukstēšanas gadījumā no mūsdienu medicīnas skatpunkta.Vēl nav atrastas zāles, kas darbotos tieši pret saaukstēšanās ierosinātāju rinovīrusu. Tas saistīts ar to, ka rinovīrusu tipu, kas cirkulē mums apkārt, ir ļoti daudz – ap divi simti.
Turklāt līdzīgi kā gripas vīruss, arī rinovīruss mainās, mutē. Piemēram, organisms ir pārslimojis rinovīrusu A un izstrādājis pret to imunitāti, bet tad inficējas ar rinovīrusu B, ko imūnā sistēma nepazīst, un cilvēks saslimst no jauna. Tieši šā iemesla dēļ varam slimot katru gadu vai pat biežāk.
Tomēr kaut kā taču atveseļojamies, vai ne!?
Saaukstēšanās vīrusu pieveic nevis zāles, bet organisma imūnā sistēma.
Vesels cilvēks (kam nav imūndeficīta) var atveseļoties paša spēkiem 7–10 dienās. Tīri teorētiski, ja slimības gaita nav smaga, var iztikt arī bez medikamentiem. Jautājums tikai – cik ļoti katrs gatavs paciest sāpes un diskomfortu. Medikamentozā ārstēšana saaukstēšanas gadījumā ir fokusēta uz simptomu atvieglošanu. Ideja ir ļoti vienkārša:
• ja sāp – iedzer pretsāpju zāles (piemēram, ibuprofēnu saturošus medikamentus);
• ja aizlikts deguns – lieto dekongestantus. Tie ir deguna pilieni, piemēram, ksilometazolīns vai oksimetazolīns, kas sašaurina asinsvadus deguna gļotādā, tā mazinot tūsku, atbrīvojot deguna ejas un atvieglojot elpošanu;
• ja ir paaugstināta ķermeņa temperatūra (virs 38 °C) – lieto pretdrudža līdzekļus, piemēram, paracetamolu;
• ja ir mokošs klepus – iedzer pretklepus zāles.
Ir pāris nosacījumu, ko svarīgi atcerēties par minētajiem medikamentiem. Pirmkārt, nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (piemēram, ibuprofēnu un paracetamolu) nav ieteicams lietot tukšā dūšā, jo šīs zāles kairinoši iedarbojas uz kuņģa gļotādu. Ilgstoša to lietošana tukšā dūšā var izraisīt kuņģa čūlu un asiņošanu.
Pirms lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, apēd kaut ko! Otrkārt, nelieto dekongestantus (ksilometazolīnu, oksimetazolīnu) biežāk kā trīs reizes dienā un septiņas dienas pēc kārtas. Biežākā lietošana izraisa fizisku pierašanu pie šīm zālēm, efekta sasniegšanai nepieciešamas arvien lielākas devas, jo asinsvadi uz parasto devu vairs nereaģē. Ilgstoša dekongestantu lietošana var novest pie deguna gļotādas atrofijas, kad tā vairs nepilda savas funkcijas.Ārstēšanas taktika bērniem
Kopumā tā ir līdzīga kā pieaugušajiem. Aizmirstam par obligāto gultas režīmu! Ja bērns grib skraidīt un spēlēties, lai dara to. Brīvs režīms ļaus novērtēt, kā mainās bērna pašsajūta. Piemēram, ja slimības sākumā bērns bija aktīvs, bet pēc dažām dienām kļuvis vārgs un daudz guļ, iespējams, jāvēršas pie ārsta.
Arī ēšanas ziņā nevajag spiest ar varu, ja bērnam nav apetītes. Kad ēstgriba parādās, jāļauj apēst tik daudz, cik bērns grib un var. Slimības laikā arī bērnam jādzer daudz šķidruma. Viņš drīkst dzert visu, ko vēlas: ūdeni, sulu, tēju, kompotu, kolu. Galvenais, lai dzer!
Gadījumā ja bērns negrib dzert vai ir vemšana, šķidrums jādod pa karotei. Noteicošais kritērijs, kā novērtēt, vai bērns uzņem pietiekami daudz šķidruma, ir tas, vai viņš čurā vismaz reizi 3–4 stundās.
Ja ir nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra, nevajag uzreiz bērnam dzert paracetamolu vai ibuprofēnu.
Atceramies, ka temperatūra ir normāla ķermeņa aizsargreakcija, kas palīdz cīnīties ar vīrusu. Tikai tad, ja ir 38 °C, jāapsver temperatūru mazinoša līdzekļa lietošana. Mazākiem bērniem paracetamols ir pieejams mikstūru un anālo svecīšu veidā.
Drudža laikā apģērbam jābūt komfortablam, lai tas netraucē siltuma apmaiņai. Ja bērnam ir karsti, viņš var izģērbties, ja auksti, tad saģērbties vai gulēt zem segas. Mazākiem bērniem drudža laikā ieteicams noņemt autiņbiksītes, lai netraucē siltuma atdevei.
Augstās temperatūras mazināšanai un stāvokļa atvieglošanai var izmantot arī ūdens kompreses – bērna ādu apslaucīt ar siltu ūdeni – tam izgarojot no ādas virsas, mazinās ķermeņa temperatūra. Agrāk apslaucīšanai plaši tika lietotas degvīna kompreses, tomēr tās nav ieteicamas, jo, spirtam izgarojot, rodas tvaiki, ko bērns ieelpo.Telpai, kur atrodas bērns, jābūt labi izvēdinātai, optimālajai gaisa temperatūrai 18–22 °C.
Gaisam jābūt mitram, jo tas atvieglo elpošanu. Sausā gaisā gļotāda izžūst, ir daudz grūtāk izšņaukt degunu. Sauss gaiss arī var kairināt gļotādas un bremzēt atveseļošanos. Optimālais gaisa mitrums telpā – ap 70 procentu.
Ja, neraugoties uz ārstēšanu, stāvoklis neuzlabojas vai pat pasliktinās, parādās jauni simptomi, ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta. Iespējams, būs jāmaina ārstēšanas taktika vai jāsāk lietot citas zāles. Saaukstēšanos visbiežāk izraisa rinovīruss, taču ir arī citas vīrusu infekcijas, kas var sākties ar līdzīgiem simptomiem (aizliktu degunu, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, kakla sāpēm), bet vēlāk izpausties arī ar citām pazīmēm: konjunktivītu, caureju, balss aizsmakumu, rejošu klepu, sāpēm aiz krūškaula.
Bieži vien vīrusu infekcijai pievienojas bakteriālā infekcija (viena no pazīmēm – puņķi kļūst zaļi). Tomēr tie ir mazākais ļaunums. Saaukstēšanās komplikācija var būt strutains deguna blakusdobumu iekaisums, vidus-auss iekaisums vai dziļo elpceļu infekcija. Variantu ir daudz. Svarīgi arī atšķirt saaukstēšanos no gripas. Gripas gadījumā slimība sākas pēkšņi, raksturīga ir augsta ķermeņa temperatūra (>38 °C), klepus, sāpes kaklā un vispārējā organisma intoksikācija: galvassāpes, sāpes muskuļos un acu ābolos.Ja rodas aizdomas, ka tev vai tavam bērnam ir kaut kas nopietnāks par saaukstēšanos, sazinies ar savu ģimenes ārstu vai zvani uz ģimenes ārstu bezmaksas konsultatīvo tālruni 66016001.
Lai tev šogad vīrusi met līkumu!
Kāds ir risks saslimt
Nav gluži tā, ka saaukstēties var tikai rudens–ziemas sezonā. Arī karstajā vasarā var kļūt par vīrusa upuri, tomēr tas notiek krietni retāk. Tad kāpēc aukstajā gadalaikā saaukstējamies biežāk? Zinātniekiem par to ir dažādas teorijas.
Rudens un ziemas laikā gaisa mitrums telpās samazinās, tas ļauj vīrusam vieglāk izplatīties. Kad infekcijas nēsātājs šķauda, klepo vai runā, vīruss mikropilienu veidā nonāk gaisā. Ja gaiss ir sauss, vīruss atrodas gaisā ilgāku laiku, kas palielina varbūtību, ka kāds to ieelpos.
D vitamīna trūkums. Šim vitamīnam ir svarīga loma ne tikai kaulu mineralizācijā, bet arī imūnās sistēmas darbības regulācijā.
Tas sintezējas ādā UVB staru ietekmē, bet pie mums UVB staru daudzums no septembra līdz marta beigām ir niecīgs, un D vitamīna sintēze ādā šajā laikā ievērojami samazinās vai nenotiek vispār. Rezultātā daudziem attīstās D vitamīna deficīts, kas negatīvi ietekmē organisma spējas cīnīties ar infekcijām.
Aukstajā sezonā cilvēki vairāk laika pavada telpās, elpojot gaisu, ko izelpo citi. Atrodoties vienā telpā ar citiem, ir lielāka varbūtība ar gaisu ieelpot arī vīrusu.
Rinovīruss, kā arī citi sezonas vīrusi ir izturīgi augstā temperatūrā.
Tomēr, pat regulāri vēdinot telpas, izmantojot gaisa mitrinātāju un dzerot D vitamīnu, risks noķert rinovīrusu joprojām pastāv, piemēram, ja bijis kontakts ar slimu cilvēku, kas tuvumā šķaudījis un klepojis. Vēl bez tā lielāks risks saaukstēties ir:
- cilvēkiem ar novājinātu imūno sistēmu (grūtniecēm, diabētiķiem, ar HIV inficētajiem, AIDS slimniekiem vai arī pēc operācijas vai ķīmijterapijas);
- smēķētājiem (cigarešu dūmi bojā mukociliāro klīrensu – gļotu plūsmu un transportu);
- bērniem, jo tie bieži atrodas kolektīvos, sliktāk ievēro personīgo higiēnu;
- cilvēkiem, kas dzīvo psihosociālā stresā vai guļ mazāk par 6 stundām dienā;
- tiem, kas strādā telpās, kur vienlaikus uzturas daudz ļaužu (piemēram, birojos vai skolās).
Lai arī iespējas saslimt ir ļoti plašas, ir veidi, kā varam sevi pasargāt.
Kad ķerties pie antibiotikām
Antibiotikas ir domātas cīņai pret baktērijām, bet saaukstēšanos izraisa vīruss, nevis baktērija, tāpēc saaukstēšanās gadījumā no antibiotikām nebūs nekādas jēgas. Šajā gadījumā tās var izjaukt organisma normālo mikrofloru, izprovocējot bakteriālās infekcijas attīstību paralēli vīrusinfekcijai. Lietojot antibiotikas nevietā, tu arī palīdzi baktērijām attīstīt izturību pret tām.
Protams, ir gadījumi, kad vīrusu infekcijai pievienojas bakteriālā infekcija, kas prasa antibakteriālu terapiju, bet par to var izlemt tikai ārsts. Ārsts, nevis māsiņa, veterinārārsts vai feldšeris!
Medikamentozā terapija saaukstēšanas gadījumā drīzāk ir kā pēdējais glābiņš, kad simptomi sagādā pārāk lielu diskomfortu vai temperatūra uzkāpj pārāk augstu.
Ir svarīgi ļaut organismam pašam cīnīties ar infekciju: šajā laikā daudz atpūsties un gulēt, biežāk un vairāk padzerties, labi ēst un vēdināt telpas. Ja gribas gulēt – gulēt, ja ir nespēks un grūti piecelties no gultas – necelties, ja ir spēks un vēlme pastaigāties – iziet ārā un pastaigāties. Galvenais kritērijs ir pašsajūta.
Līdzīgi ar ēšanu – ja negribas, nevajag ēst. Kad radīsies apetīte, apēdīsi tik daudz, cik varēsi. Dzert gan jācenšas arī tad, kad negribas: drudža laikā organisms zaudē daudz šķidruma svīstot, un, imūnsistēmai cīnoties ar vīrusu, veidojas daudz toksisku vielu, kas jāizvada no organisma ar urīnu.
Telpām, kur uzturas slimnieks, jābūt labi vēdinātām, gaisam mitram, lai atvieglotu elpošanu.
Vēl obligāti jāatceras – bērniem līdz 16 gadu vecumam nedrīkst dot aspirīnu!
