“Par laimi, lielākā daļa finišu sasniedza neasiņojot.” Saruna ar riteņbraucēju Skujiņu 1
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītās nedēļas nogalē ne tikai pasaules riteņbraukšanas sabiedrība, bet arī ierindas sporta līdzjutēji bija sajūsmā par slavenajām viendienas sacīkstēm Parīze–Rubē.
Slapjos laika apstākļos profesionāļi cīnījās ne tikai savā starpā, bet arī ar slidenu bruģi un dubļiem. 257,7 km distanci pievārēja arī divi latvieši no “Trek-Segafredo” komandas. Toms Skujiņš ieņēma 44., bet Emīls Liepiņš 96. vietu.
Sacensības bija ekstrēmas, ar neskaitāmiem kritieniem un kārtīgām “dubļu vannām”. Toms Skujiņš trīs dienas pēc tām teic, ka jūtas atjaunojies un ir gatavs sestdien noslēgt sezonu.
“Jūtos labi, esmu labā noskaņojumā, gatavojos nākamajiem mačiem, kas man būs jau šodien Pjemontas velobraucienā. Sezonu noslēgšu sestdien ar Lombardijas velobraucienu, kas ir UCI Pasaules tūres kalendārā,” intervijā “Latvijas Avīzei” teic 30 gadus vecais riteņbraucējs no Carnikavas.
Parīzi–Rubē veici pirmo reizi dzīvē un uzreiz tādos ekstremālos apstākļos. Lasīju, ka šī bija viena no trakākajām slavenā velobrauciena reizēm.
Es jau smejos, ka šis bija pareizais brīdis, lai pirmo reizi startētu un pa īstam izbaudītu šo viendienas sacensību klasiku. Pasākums ne tikai tiem, kas piedalījās pirmo reizi, arī tiem, kas braukuši vairākas reizes, noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku.
Eksperti teica, ka nekas līdzīgs šādos laika apstākļos pēdējos 19 gadus Parīzē–Rubē nav piedzīvots. Sacensības ir ļoti senas, iespējams, ir bijušas arī trakākas lietas, bet cilvēki jau mēdz aizmirst grūtības, kas iepriekš bijušas.
Kā juties distancē?
Sākumā diezgan labi, taču jau distances pirmajā pusē vēders nejutās tik labi, kā es pats. Tā bija tā lielākā problēma, nācās ar to cīnīties, un tieši vēdergraizes man padarīja sacensības smagas. Jā, ilgi biju vadošajā grupā, bet tieši pašsajūta neļāva turēt līdzi. Bruģis noteikti spēj uzstādīt lielu izaicinājumu, jo īpaši tehnikai
Man gan tādā ziņā paveicās, gan tehnika turēja, gan pats spēju noturēties uz riteņa, bet vēdera sāpes man neļāva turēt līdzi vadošajai grupai.
Pēc sacīkstēm sociālajos tīklos bija video, kur redzams, kā jūs ejat dušā. Visi vienos dubļos… Kanalizācija neaizsērēja?
Tās ir leģendāras dušas, jau daudzus gadus tur sportisti mazgājas. Šķiet, tur ir padomāts par to, lai notekcaurules ir pietiekami lielas, bet dubļi bija pamatīgi.
Tādos apstākļos kādreiz biji braucis?
Šosejas sacensībās noteikti ne. Kādreiz mēs visi Latvijā esam braukuši mauntīnbaikos, bet tas ir cits stāsts. Bijuši lielāki dubļi, bet kalnu riteņbraukšanā distances ir daudz īsākas.
Te tieši distances garums šādos apstākļos bija viens no lielākajiem izaicinājumiem. Vai bijām kā gladiatori? Visi juta, ka tās nav parastas sacensības, ka šī ir īpaša diena, bet kā gladiatori gan nejutāmies. Par laimi, pēc sacensībām lielākā daļa finišu sasniedza neasiņojot, bet bija arī asinis. Dubļu kārta gan mums visiem bija kārtīga.
Sezona tev bijusi gara, piesātināta un ļoti aizraujoša. Tiesa, pjedestāls bijis tikai viens.
Piekrītu, ka rezultātu ziņā vienmēr gribas labāk, diemžēl šis tas pietrūka, ne viss sanāca, kā biju iedomājies. Tomēr kopumā ar sezonu esmu ļoti apmierināts un šo gadu noteikti atcerēšos uz visu dzīvi. Gan ar olimpiskajām spēlēm Tokijā, ar Parīzi–Rubē, ar “Tour de France”, arī jauniem notikumiem personīgajā dzīvē. Noteikti sezona ar lielu plusa zīmi, tāpēc esmu priecīgs.
Galu galā esi 2021. gada divkārtējs Latvijas čempions.
Arī par to ir liels gandarījums, jo abi Latvijas čempiona krekli šobrīd ir pie manis. “Tour de France” biju vienīgais braucējs, kuram bija dubultais tronis – valsts čempiona krekls gan grupā, gan individuālajā braucienā. Tā, protams, ir patīkama sajūta. Treniņos braucam ar dzelteniem krekliem, tas, lai mūs varētu redzēt, bet sacensībās vienmēr ir ļoti, ļoti patīkami uzvilkt mugurā sarkanbaltsarkano kreklu. Ļoti laba sajūta.
Pavisam nesen kļuvi arī par pirmo no Latvijas riteņbraucējiem, kurš pretendējis uz Starptautiskās riteņbraukšanas savienības (UCI) Atlētu komisiju. Kā pie tādas atzinības var tikt?
Tur jebkurš riteņbraucējs var pieteikties, bet jutu atbalstu. Prieks, ka bija cilvēki, kas par mani balsoja (par Tomu nobalsoja 32,5% respondentu). Protams, apzinājos, ka Filipam Žilbēram no Beļģijas vārda atpazīstamība ir nedaudz lielāka un tas viņam palīdzēja.
Pasaules tūrē tev šis ir sestais gads. Kā esi iejuties šajā kompānijā?
Jūtos stabili, stāvu uz abām kājām. Esmu atradis savu vietu, tajā pašā laikā cenšos palikt uz vienas kājas, lai tiktu soli augstāk. Dažreiz tas izdodas, dažreiz ne. Noteikti esmu nostabilizējies, jūtu, ka mani novērtē ne tikai komandā, bet arī peletonā, jo cilvēki zina, kas esmu, respektē to, ko varu paveikt.
Līgums ar “Trek-Segafredo” tev ir arī uz nākamo gadu. Kā komandas vadība vērtē tavu sniegumu?
Sezonas izvērtējums jeb gada apskats būs decembrī, kad sezona visiem būs beigusies. Cik esam runājuši, komandas vadība novērtē, ka uz mani vienmēr var paļauties un allaž esmu gatavs palīdzēt komandai.
Pēc sezonas pelnīta atpūta. Kur pavadīsi atvaļinājumu?
Jā, oktobra otrā puse būs veltīta atpūtai. Došos uz ASV, kur neesmu bijis divus gadus. Jāapciemo sievas ģimene, arī draugi, kas savulaik tur tika iegūti un sen nav satikti. Lielāko daļu atvaļinājuma pavadīšu okeāna otrā pusē.
