FOTO, VIDEO. Sezona ar piedzīvojumiem: uz olimpiskajām spēlēm dodas mūsu hokeja valstvienība 22
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien uz Pekinas olimpiskajām spēlēm izlido Latvijas hokeja izlase, kurai mūsu delegācijā noteikti tiks lielākā sabiedrības uzmanība. Cerams, ka lidmašīnā kāpa un uz savām trešajām olimpiskajām spēlēm devās arī 33 gadus vecais ilggadējais valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš.
Pēc ierašanās Latvijā Kaspars uzreiz nevarēja pievienoties izlases treniņiem, taču šonedēļ pēc negatīva kovida testa saņemšanas jau bija kopā ar pārējiem uz ledus. Pēc septiņām sezonām Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) Daugaviņš šosezon spēlē vienā no titulētākajiem Šveices klubiem “Bern” un sarunā ar “Latvijas Avīzi” pastāstīja gan par savām gaitām klubā, gan par gaidāmo olimpiādi.
K. Daugaviņš: Smaga sezona, ar piedzīvojumiem. Vasarā biju uzņēmis labu formu, taču kovida dēļ izlaidu desmit dienas. Par laimi, tiku uz olimpisko kvalifikāciju Rīgā, taču otrajā spēlē dabūju diezgan smagu triecienu pa kājām un izšķirošo spēli pret Franciju aizvadīju uz špricēm. Pēc tam vēl mēnesi mocījos, līdz varēju darboties ar simt procentu atdevi.
Novembrī jau biju optimālajā formā, spēle aizgāja, bet… salauzu roku. Treniņos ilgi slidoju bez nūjas, fiziski atkal jutos labi, taču tad sākās jaunais kovida vilnis, tika atceltas daudzas spēles. Kad atkal iegāju ritmā, savainoju ceļgalu. Pirms braukšanas uz Rīgu gan vairāk nekā nedēļu trenējos un paguvu aizvadīt arī vienu spēli Šveices čempionātā.
Komandai arī īsti neiet, esat vien desmitie.
Tāpat kā man, arī komandai sezona kā pa viļņiem [Daugaviņš šosezon 27 spēlēs nopelnījis 20 (8+12) rezultativitātes punktus]. Jā, šobrīd esam lejas gala komanda, taču desmitā vieta vēl ļauj piedalīties pārspēlēs par tikšanu “play off”.
Spēlētāji Bernē ir labi, taču nespēlējam pietiekami agresīvu hokeju, kas Šveicē ir būtiski. Arī taktiskajā ziņā brīžiem ir diezgan liels bardaks, un citas komandas pret mums to izmanto. Brīžiem spēlējam superlabi, bet spēles vidū viss var sagriezties un varam rādīt briesmīgu hokeju. Tam pa vidu spēlētāju rotācijas, traumas, kas salicies diezgan lielā burbulī, no kura netiekam ārā. Bernes komanda gan ir slavena ar to, ka ļoti labi spēlē “play off”, jo uz spēlēm nāk daudz līdzjutēju un dzen hokejistus uz priekšu. Galvenais šobrīd ir tikt izslēgšanas spēlēs.
Šveicē esi atgriezies pēc septiņu gadu pārtraukuma. Spēlētais hokejs tur ir mainījies?
Hokejs visur mainās. Kļuvis daudz ātrāks un agresīvāks – arī Šveicē, kur tagad ir daudz vairāk spēka spēles. Kādreiz tehniskie spēlētāji laukumā varēja justies brīvi un spēlēt tīri ar gudrību, bet tagad, lai varētu cīnīties, jābūt arī labākajā fiziskajā formā. Manuprāt, Šveices un Zviedrijas līgās tiek spēlēts ātrākais hokejs Eiropā. Lielie laukumi, un skriešana ir milzīga.
Nenožēlo, ka pameti KHL?
Nē. Mans mērķis bija atgriezties Šveicē, jo gribēju būt kopā ar ģimeni visu laiku. Meita mācās starptautiskajā skolā, sadzīves ziņā viss ir kārtībā, vienīgi tie rezultāti komandai pieklibo.
Dzīves apstākļi kā jau Šveicē, grēks sūdzēties. Berne nav tā lielākā pilsēta, dzīvojam ārpilsētā. It kā industriāls rajoniņš, bet apkārt daudz zaļumu, netālu jau sākas zemnieku saimniecības. Klusu un mierīgi, ģimenei ar bērniem ideāli. Brīvdienās bieži dodamies izbraucienos dabā, jo Berne atrodas valsts vidienē un var ērti aizbraukt jebkur.
Pekinā nepiedalīsies hokejisti no NHL. Tas mums ir pluss vai mīnuss?
Vienmēr gribas cīnīties pret pasaules labākajiem, un man tieši ar to atmiņā palikušas iepriekšējās divas spēles, kurās piedalījos. Domāju, ka būs pārsteigumi, jo, zinot, kāda ir kovida situācija, prognozēt kaut ko ir sarežģīti. Komandu sastāvos var notikt pēkšņas izmaiņas, nekas nav akmenī iecirsts.
Pēdējos divos gados daudz kas ir mainījies, lai arī visiem tas ir apnicis, tomēr cilvēki ir pieraduši pie šiem apstākļiem un pielāgojušies. Mums kā sportistiem mērķis gan nemainās, lai pret ko būtu jāspēlē – jāparāda savs labākais sniegums. Jau iepriekš esmu teicis – ja visas zvaigznes sakrīt pareizajā vietā un laikā, tad varam pacīnīties arī par kaut ko lielāku. Rīgas čempionātā pierādījām, ka varam līdzvērtīgi spēlēt pret spēcīgām komandām, bet jāmāk izmantot tos brīžus, kad pretī nāk komanda, kas noteikti jāuzvar. Jāmāk pareizajā brīdī izšaut.
Kādas spilgtākās atmiņas palikušas no Vankūveras un Soču olimpiskajām spēlēm?
Vankūvera manā dzīvē, šķiet, bija lielākie hokeja svētki, jo tur patiesi bija sapulcināti visi tobrīd labākie hokejisti. Dzīvojām Vankūveras centrā, un tā ir Kanāda, kur visi no hokeja jūk prātā. Visa valsts dzīvoja ar hokeju, un brīžiem šķita, ka tas ir pasaules čempionāts, nevis olimpiskās spēles ar daudziem citiem sporta veidiem. Sočos bija interesanti un nepierasti, ka it kā esi ziemas olimpiskajās spēlēs, bet ārā ir plus 15 grādi.
Sočos īpaša bija ceturtdaļfināla spēle ar Kanādu, kur čaļi cīnījās līdz pat pēdējai minūtei. Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Domāju, ka arī Ķīnā būs super. Ceļš līdz turienei ir sarežģīts, ar visādiem šķēršļiem, taču ķīnieši māk noorganizēt augstākajā līmenī, tāpēc tur būs ne tikai kārtība, bet arī svētku sajūta. Pats esmu bijis Pekinā un Šanhajā, bet no pilsētām gan neko daudz toreiz neredzējām, jo nebraucām ekskursijā, bet strādāt.
