“Medījam lielāko slepkavu Putinu.” Gundars Kalve ukraiņiem šogad palīdzējis karot pret Krievijas okupantiem 68
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neraugoties uz prāvo lauku saimniecību un iespējām visu darbu veikšanu uzticēt algotiem darbiniekiem, zemessargs un lauksaimnieks Gundars Kalve pats cenšas padarīt prāvu daudzumu no tiem.
Vairākkārt, iebraucis viņa saimniecībā, satieku Gundaru gan pārnestā, gan tiešā nozīmē strādājot melniem vaigiem un rokām. Graudkopība, zivju dīķi un citi pienākumi uztur formā, taču ne tikai tas vien.
Tā ir dzimtenes mīlestība un karavīra gars, aizrautīga interese par Latvijas vēsturi. Tieši tas ļauj aptvert, kā viņš faktiski no nulles izveidojis prāvu un plaukstošu saimniecību, kādēļ ar panākumiem pildījis pienākumus Zemessardzē un tagad palīdz ukraiņiem, arī karodams plecu pie pleca ar viņiem.
Vēl pirms tam gluži kā Melno bruņinieku viņš novēla okupantu lielgabalu Jēkabpilī un iestūma to Daugavas ūdeņos.
Gundars Kalve ir viens no latviešiem, kas ukraiņiem šogad palīdzējis karot pret Krievijas okupantiem.
Ukrainā esmu pavadījis četrus mēnešus. Cik daudz laika biji smagos frontes iecirkņos un kurā vietā?
G. Kalve: Neesmu tā ļoti skaitījis, bet tajos mēnešos, ko pavadīju Ukrainā, vienu mēnesi mums bija mācības, un divus mēnešus sabiju reāli frontē. Smagākais laiks ar nopietnākajām kaujām sākumā, protams, bija Barvinkovā, kad mūs iemeta priekšējās pozīcijās zem artilērijas un mīnmetēju uguns gulēt, kas redzams filmā.
Tas bija ļoti sarežģīts periods. Pēc tam maijs un jūnijs arī pagāja ļoti interesanti un spraigi. Pēc tam nokļuvu izlūkrotā, vācām izlūkdatus, lai likvidētu okupantu spēkus – pamatā tankus. Pret tankiem strādājām, vācām izlūkinformāciju.
Kas tev kā karavīram bija visvērtīgākā pieredze?
Tās tehnoloģijas, ko mēs izmantojām, tās ir fantastiskas. Radioelektroniskā izlūkošana, radioelektroniskā cīņa, aeroizlūkošana, dronu iesaiste, sadarbība starp sauszemes spēkiem un pretgaisa aizsardzību – tas viss kopums, tas ir vienkārši fantastiski, ko esmu redzējis.
Dronu izmantošana mūsu vienībā ir viens no modernākajiem veidiem, kā mēs strādājam.
Kā tu pats sevi nosauktu – izlūks diversants?
Drīzāk jā. Jaunībā biju Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā.
Kas tevi mudināja doties uz Ukrainu palīgā?
Šā gada 28. februārī, atceries, piebraucām pie kara komisariāta Ļvivā. Nav citu variantu, visiem rīcībspējīgiem cilvēkiem jāpalīdz Ukrainai šo karu uzvarēt. Cilvēku spējas ir atšķirīgas – žurnālisti raksta par šo karu no sava viedokļa, voluntieri dzen mašīnas, ģeneratorus, apģērbu, karavīri, kuri jūt spējas un gribēšanu palīdzēt frontes līnijā, tie iet un reāli karo. Tāpēc es sevi tomēr redzu tajās priekšējās līnijās.
Par kuru šā gada notikumu tu pēc vairākiem gadiem vispirms stāstītu mazbērniem?
Es teiktu tā, ka latvieši ir tik gudri un rīcībspējīgi.
Manā dzīvē šis gads ir ticis sadalīts divās savstarpēji nesavienojamās plaknēs. Pirmā – četri mēneši prom, tajā pašā laikā būt klāt lielajos ģimenes notikumos, ražas novākšanā, kopā izbraukājām Vāciju un Spāniju.
Tas nav tā, ka mūsu dzīvē bijis tikai melns vai tikai balts. Ar saprātīgu rīcību mēs varam plānveidīgi piedalīties gan karadarbībā, gan nepamest dzimto sētu un tiešos pienākumus. Tā tāda gudrība, kas šogad atkal parādījās mūsu tautai un konkrēti manā ģimenē.
Cik ilgi, tavuprāt, vēl turpināsies karš līdz Ukrainas uzvarai?
Es neskatīšos ļoti tālu uz priekšu, jo norisinās dažādi notikumi, tāpat medījam lielāko slepkavu Putinu, tas ir skaidrs.
Ja šīs medības būs veiksmīgas, situācija var mainīties agrāk.
Taču es prognozēju, ka 2023. gads būs kara zīmē, diezgan intensīva kara zīmē. Bet tālāk – 2024., 2025. gadā es necentīšos ieskatīties.
Ļausim notikumiem sakārtoties secīgi 2023. gadā, tad vēlā rudenī es pateikšu par 2024. gadu. Bet nākamais gads diemžēl būs intensīva kara zīmē.
