Setu zemes unikālais mantojums. Ko apskatīt Igaunijas dienvidos? 0
Arheoloģiskajos izrakumos atrastas liecības par to, ka Dienvidigaunija bijusi apdzīvota jau pirms 8400 gadiem. Setu zeme vēsturiski veidojusies Romas un Bizantijas impērijas interešu sadures vietā un no 862. līdz 1920. gadam pilnībā atradusies Krievijas valdījumā, kad saskaņā ar Tartu noslēgto pamieru Igaunijai iedalīta 65 km gara un 40 km plata teritorija uz dienvidaustrumiem no Pelvas un Veru apriņķiem, kas nu robežojas ar Krieviju austrumos un Latviju dienvidos, ietverot Miso, Merimē, Verskas un Mukutumē pagastus.
Ceļš uz savdabību
Tagad šīs unikālās etnogrāfiskās zemes tradīcijas ierakstītas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Tās lielā mērā veidojušās Pečoru klostera (1473) ietekmē, līdz ar to balstītas pareizticībā. 16. gs., kad klosteri vadīja Kornēlijs, setu zeme piedzīvoja uzplaukumu, jo tā apkaimē tika celtas jaunas baznīcas un skolas. Te nekad nav valdījuši muižnieki, zemnieki bijuši brīvi ļaudis, un par visu gādājis klosteris. Taču šo uzplaukstošo teritoriju iekāroja daudzas lielvaras – poļi, zviedri, krievi, jo tai cauri gāja gan svarīgi ūdens, gan tirdzniecības ceļi. Kornēliju nogalināja Ivans Bargais, bet viņa tēls otru dzīvi ieguva setu eposā par tautas varoni Peko. Tā arī setu zeme ieguva savu nosaukumu, jo vietējā dialektā, ko nereti uzskata par atsevišķu valodu, “Setomā” nozīmē “Karu zeme”.
Par pagānu laikiem te atgādina auglības dieva Peko statuja, upurakmeņi, veselības avoti un svētpriedes, kuras pirms kristīgās ticības ieviešanas (10. – 13. gs.) uzskatīja par dzīvo un mirušo pasaules robežu, kurp aizgājēju nesa uz rokām. Ticība dabas un senču dvēseles spēkiem saglabājusies vēl līdz mūsdienām, un, apmeklējot tuvinieku kapavietas, pieņemts atstāt viņiem tur kaut ko noderīgu.
Atšķirībā no Baltijas valstīm, kristietība setu zemē ienāca bez zobena un asinīm. Par spīti pagāniskajiem rituāliem, ar ko nodarbojās tikai vietējie vīrieši, Pečoras klostera mūki klusi un pacietīgi pildīja savu misiju, līdz pareizticība sasniedza cilvēku sirdis, un nu teju katrā setu mājā ir sarkanais stūrītis ar pārsedzamu ikonu un tepiķīti, kur lūdzoties nomesties ceļos.
Tērpi un tradīcijas
Setu kultūra veidojusies austrumu un rietumu jeb somugru un krievu tradīciju mijiedarbībā. Īpaši krāšņi ir melnbaltsarkanie tērpi ar sarežģītiem izšuvumiem, izrakstītas jostas, mežģīņotie uzroči, ap galvu tinamie dvieļi, lakatiņi un sudraba rotas, starp kurām izceļas precētu sievu valkātās milzīgās saktas, kas atgādina krūti un tiek sauktas par silgām, un ķēdītes, kurās savērtas cara laika sudraba monētas. Lai apģērbtos tautastērpā, sievietēm nepieciešama palīdzība no malas, un process aizņem aptuveni desmit minūtes. Precētām sievām grūtākais ir galvassegas izveidošana, kas sastāv no plata, pāri pierei līdz acīm aptīta dvieļa un galvā uzsieta lakata, ko neprecētām meitenēm aizstāj vainadziņš. Vīrieši mazāk piedalās publiskos pasākumos, viņu tērps ir vienkāršāks, līdzīgs kurzemniekiem.
Setu dziedāšanas manieri sauc par “lēlo”, kas atgādina suitu burdonu. Vispirms krietni augstākā tonī (“killi”) dzied teicēja, kurai pēc brīža pievienojas pārējās dziedātājas. Izcilākās teicējas, kas zina 10 – 20 tūkstošus dziesmu, dēvē par setu mātēm. Viņām veltīts piemineklis Obinitsā, kur iekārtots viens no trim setu muzejiem (vēl ir Verskā un Sātsē). Padomju laikos labākas dzīves meklējumos seti izklīduši pa visu Igauniju, taču pēdējā gadu desmitā daudzi atgriežas dzimtajās vietās un aktīvi iesaistās senā kultūras mantojuma saglabāšanā.
Interesantas ir arī setu dejas, piemēram, karguss, ko sievietes un vīrieši dejo atsevišķi. Gandrīz katrā ciemā atrodams kāds bajānists vai ermoņiku spēlmanis, kurš gatavs palīdzēt ar muzikālo pavadījumu. Pie setu tradīcijām pieder arī trauku gatavošana no vietējiem māliem, kas attīstījusies pirms vairāk nekā divsimt gadiem, kad, pienākot grūtiem laikiem, māla trauku pārdošana palīdzēja ģimenēm izdzīvot. Pirmās Igaunijas brīvvalsts laikā setu zemē darbojās pat 18 podnieku darbnīcas, jo pieprasījums bija ļoti liels. Joprojām nacionālos ēdienus, kuros jūtama gan igauņu, gan krievu virtuves ietekme, te pasniedz māla traukos. Starp iecienītākajiem jāmin kaltētu zivju zupa, aukstā zupa (“suuliim”) un kamas deserts, kas pagatavots no uzputota rudzu, miežu, kviešu miltu maisījuma ar augļiem un ogām.
Setu festivāla noskaņās
Ja nu reiz “Setomā” tulkota kā Kara zeme, tad arī tradicionālā būvniecība tai pakārtota, proti, lauku mājas celtas kā cietokšņi ar augstiem vārtiem un žogiem un iekšēju pagalmu, ko, cieši saskaroties, norobežo saimniecības ēkas, neļaujot svešiniekiem ielūkoties to iemītnieku dzīvē. Tādējādi vietējie ļaudis centās pasargāt sevi no svešu armiju sirotājiem, kas, setu zemei cauri ejot, laupīja uz nebēdu.
Vienā no tādām lauku sētām Treski ciemā (ap 3 km no Verskas) izveidota netradicionāla kultūras telpa, kurā notiek dažādi koncerti un etnogrāfiski pasākumi. Igauņi to tā arī nosaukuši par Kultūras šķūni, kurā setu folkloras festivāla laikā 17. jūnijā uzstājās ļoti savdabīgas elektrofolkmūzikas izpildītāji Mārja Nūta (vijole, vokāls) un Hendriks Kaljujervs (sintezators, specefekti). Vairāk nekā stundas garumā viņi spēlēja variācijas par tautiskas mūzikas tēmām, izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas, piemēram, solistes sākumā iedziedāto motīvu ierakstot un vēlāk iemiksējot tālākajā skaņu celiņā. Mani vienubrīd šī muzicēšanas maniere sāka garlaikot, bet acīmredzot igauņi pie modernisma tautas mākslā ir pieradināti, jo pirms laika ārā neviens negāja un aplausi bija tik vētraini, ka māksliniekiem nācās nospēlēt vēl pāris papildu gabalus.
Arī vakara koncertā Verskā setu dziesmu laukumā it labi kopā jutās gan setu lēlo dziedātāji, gan smagā metāla un citu žanru grupas un to klausītāji. Varbūt kādam kaut kas īsti negāja pie sirds, taču visi lielā setu vienotībā baudīja kopā būšanas prieku pie ugunskura laukuma centrā, baudot alu un uzkodas, ko bija sarūpējuši igauņu ražotāji no malu malām. Klāt bija arī setu karalis – cilvēks, kas ik gadu tiek ievēlēts atklātās demokrātiskās vēlēšanās, saskaitot aiz viņa nostājušos atbalstītājus. Kaut gan viņa loma ir simboliska, piedaloties pasākumos, karalis popularizē setu kultūru un vienotību.
