Sēta kā mūsu senčiem. Padomi, kā tādu uztaisīt 1
Daudziem patīk zedeņu sētiņas un dažādi pinumi dārzā. Nu ir īstais laiks gādāt materiālu, lai tiktu pie tādiem. Galvenais būs paša darbs. Var iztikt pat bez naglām un skrūvēm.
“Pītās sētas izskatās vienkāršāk gatavojamas, nekā patiesībā ir, taču nevajag nobīties no darba,” skaidro pinumu meistars Juris Milčs. Viņš gatavojis zedeņu sētas gan modernām mājām, gan Brīvdabas muzeja sētām.
Etnogrāfiskajā stilā svarīgi, lai sēta nebūtu pārāk perfekta un izskatītos kā roku darbs. Tādēļ galus necenšas perfekti nolīmeņot.
Zaru galus nevis nozāģē, bet katru nocērt ar cirvi. Sētas stabiem izurbj caurumus un šķērslatas iever tajos. Sētas posmu laidieni ir četrus četrarpus metrus gari.
Modernākā versijā mēdz taisnā līnijā nozāģēt zedeņu galus. Sētiņas var arī gatavot zemas un dekoratīvas. Šos pinumus var izmantot nogāžu, dobju apmaļu stiprināšanai, kā lapeņu dekoratīvās sieniņas u. c. Zedeņu sētai var uzlikt vienslīpes vai divslīpju jumtiņu. Glīti izskatās arī dekoratīvs apdares dēlis, kam viena puse ir kā apaļa baļķa sāns. Mitrums mazāk tiks klāt, un tas sētas kalpošanas laiku var paildzināt pat divas reizes. Sētai paredzēto karkasu gatavo pamatīgu, rēķinoties ar zaru smagumu. Meistars stabu stabam liek 1,8 – 2 metrus tuvu. Etnogrāfiskajā variantā īsts zedeņu žogs top no egļu zariem.
Pirms zaru iepīšanas šķērslatās tos sagarina vienādā izmērā. Lauku sētas variantā gali arī gatavam žogam var palikt dažāda augstuma. Perfektie pilsētnieki gatavam pinumam tos piespicēs ar motorzāģi.
Pinumu meistars savām sētām materiālus audzē pats. Plantācijas pītiem žogiem tiek veidotas no ātraudzīgajiem, tā sauktajiem enerģētiskajiem kārkliem, ko parasti lieto šķeldai. Materiālu sētām cērt pēc diviem trim gadiem. Smalkākiem pinumiem paredzēti citu šķirņu kārkli, un tos vāc katru gadu.
Ja otrā gadā saules, lietus un vēja ietekmē žagari sakaltīs un sēta sakritīs uz vienu pusi kā sivēna namiņš pasakā, tad pieļautā kļūda būs materiāla ekonomēšana.
Meistars atgādina, ka stabilai sētai zari jāblietē cieši cits pie cita. Lielākā kļūda – mēģinājums vicas pienaglot vai pieskrūvēt. Šajās bojājuma vietās zars nolūzīs pavisam drīz.
Ja materiāla maz un sētai nav svarīgi būt nevainojami stabilai un stilā ieturētai, bet, piemēram, lai ierobežotu vistas būrī vai dārzam tikai piešķirtu viegli etnogrāfiski zaļu piesitienu, tad zarus pie šķērslatām var stingri (lai kalstot neizkustas) piesiet ar auklu vai stiepli. Tos var arī dažādi izpīt ar klūgām vai citādi ļaut vaļu fantāzijai. Sintētiskus un redzamus materiālus (piemēram, laukos populāro zilo ķīpu auklu) nevajadzētu lietot, jo sētas efekts ir tās dabiskums.
