0
Rīcības gads
Šajā sakarā jāatceras Eiropas Enerģētikas savienības izveides projekts, kas ir nozīmīgs gan drošības jomā, gan saistībā ar centieniem apturēt nevēlamās klimata pārmaiņas. Gada sākumā Eiropas Komisija publicēja otro ziņojumu par Enerģētikas savienības stāvokli. Klimata politikas un enerģētikas komisārs Migels Ariass Kanjete, to komentējot, piebilda, ka “atjaunojamie energoresursi tagad ir izmaksu ziņā konkurētspējīgi un dažkārt pat lētāki nekā fosilie kurināmie. Eiropā šī nozare dod darbu vairāk nekā miljonam cilvēku, piesaista vairāk ieguldījumu nekā daudzas citas un mūsu fosilā kurināmā imports ir samazinājies par 16 miljardiem eiro”. Savukārt EK priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs izteicās, ka Enerģētikas savienības uzdevums ir arī “paātrināt visas Eiropas ekonomikas fundamentālu modernizāciju”, un apgalvoja, ka “jānostiprina Enerģētikas savienības ārējā dimensija, lai spēcinātu Eiropas Savienības kā globālas līderes lomu”. Vairākums tiesību aktu priekšlikumu jau sagatavoti, tāpēc “2017. gadam jābūt rīcības gadam”.
Taču drīzumā lika sevi manīt arī klimata politiku un enerģētikas politiku bremzējoši faktori. Viens no tiem bija ASV prezidenta Donalda Trampa nesenais lēmums par ASV izstāšanos no 2015. gada decembrī noslēgtās Parīzes klimata vienošanās. Eirokomisārs Kanjete nodēvēja šo lēmumu par “skumju dienu globālajai sabiedrībai”, bet tas vēl vairāk izceļ Eiropas atbildību un vadošo lomu. Otrs faktors – gāzesvada “Nord Stream 2” izbūves lobiju aktivitātes, kuri, ironiski sakot, arī izraudzījušies 2017. gadu par “rīcības gadu”, paļaujoties uz ietekmīgu ES dalībvalstu atbalstu. To enerģētikas uzņēmumi, kā zināms, piedalās cauruļvada finansēšanā, kaut gan “Nord Stream 2” vilkšana ir pretrunā ar Eiropas Enerģētikas savienības stratēģijas pamatā esošajiem principiem, tajā skaitā pirmo un galveno principu “dažādot Eiropas enerģijas avotus un ar dalībvalstu solidaritātes un sadarbības palīdzību panākt energoapgādes drošību”.
Spriegais jūnijs
Attieksme pret cauruļvada ierīkošanu var iezīmēt Eiropas Savienības iekšienē jaunu šķelšanās līniju. Līdzīgi kā krasi atšķirīgā nostāja par bēgļu “sadali” jeb – oficiālā valodā – pārcelšanu un pārmitināšanu (no Grieķijas un Itālijas), kuras dēļ Eiropas Komisija šomēnes ievadīja juridisku procedūru pret padomes lēmumu nepildošajām, respektīvi, bēgļus neuzņemošajām Poliju, Čehiju un Ungāriju. Izeja droši vien meklējama kompromisa kultūrā un padziļinātā diskusijā par EK piedāvāto patvēruma sistēmas reformu. Solidaritāte vēl būs ļoti vajadzīga. Piemēram, lai sagādātu pienācīgus līdzekļus ES robežapsardzības un krasta apsardzes spēkiem – šī jautājuma risināšanas nepieciešamību uzsvēra arī Malta, kura pati ir pieredzējusi bēgļu pieplūdumu un joprojām nejūtas pasargāta.
Ja runājam par robežas legālas šķērsošanas iespējām, protams, nevar nepieminēt jau daudz apcerēto Šengenas vīzu atcelšanu Gruzijas un Ukrainas pilsoņiem. Garumā stieptais un dažādu blakus apsvērumu apgrūtinātais process nu beidzot ir noslēdzies. Bezvīzu režīms vai, pareizāk, vīzu režīma liberalizācija attiecībā uz Gruziju stājās spēkā marta beigās, bet ukraiņi sāka to izmantot jūnijā.
Maltas prezidentūras pēdējais mēnesis izrādījās pats piesātinātākais. Tādēļ varbūt paslīdēja garām vēl kāds arī Latvijai svarīgs EK izstrādāts tiesību akts, kas eirokrātiski formulēts kā Ceturtā direktīva par nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanu. Tā stājās spēkā 26. jūnijā un, starp citu, paredz “skaidru pārredzamības prasību noteikšanu attiecībā uz uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem” un “kompetento iestāžu pilnvaru paplašināšanu sankciju piemērošanas jomā”.
Tāpat asākas aprises iegūst pretmonopola politika, ko apliecina EK 27. jūnija lēmums piemērot 2,42 miljardu eiro naudas sodu “Google” par interneta tirdzniecībā piekoptu negodīgu konkurenci.
Visbeidzot jāatceras – pirms 25. martā atzīmētās Romas līgumu sešdesmitās gadskārtas Eiropas Komisija savā Baltajā grāmatā nāca klajā ar Eiropas nākotnes scenāriju izklāstu. Plašākā sabiedrībā debates par tiem lāgā nav iekustējušās. Tomēr pēdējā pusgada notikumi nevilšus apstiprina eiropiešu gatavību pieslieties vismaz divām Romas jubilejas samita deklarācijas tēzēm: katru atsevišķu valsti “globālā dinamika nobīdītu malā”, tāpēc “turēties kopā ir mūsu labākā iespēja”. Atliek vienoties par nosacījumiem, un tā būs diskusija, no kuras nevarēsim izvairīties.
