Seši gadi cūku sērgas ēnā. Pieredze, sadzīvošana un progress 0
Jau esam iemācījušies sadzīvot ar Āfrikas cūku mēri (ĀCM). Tās vairs nav jaunas ziņas, jo tā ir realitāte kopš 2014. gada. Lai gan sākumā varēja šķist un daudzi pat izteicās, ka tas tā ir, ka ĀCM ir kāda mākslīgi radīta problēma, lai kaitētu mūsu cūkkopībai, lai iznīcinātu medniecību, tomēr jāteic, ka mēs neesam vienīgie “izredzētie”, kas ar šo problēmu saskārušies.
Kopš jūnija pirms nu jau teju sešiem gadiem, kad Latvijā mēris tika atklāts, ir daudz kas noticis. Sākumā bija uztraukums par to, ka ĀCM varētu strauji izplatīties Eiropā, bet šobrīd jau runājam par visu pasauli.
Ķīna, Mongolija, Vjetnama, Kambodža, Korejas Demokrātiskā Republika, Mjanma, Laosa, Filipīnas, Indonēzija – nu jau skarta faktiski visa Āzija, šeit mērim dažādu apsvērumu dēļ tiešām izplatoties kā meža ugunsgrēkam.
Eiropā, lai gan izplatība notiek lēnāk, tomēr ĀCM triumfē – Ungārija, Slovākija, Beļģija, Rumānija, Bulgārija, Moldova, Serbija ir tās valstis, kas pēdējo divu gadu laikā pievienojušās mūsu – Baltijas valstu un Polijas – klubiņam.
Citvalstu pieredze ĀCM apkarošanā
Ir arī labās ziņas, jo Čehijai izdevās mēri apkarot, konkrētās platībās to izskaužot. Tas izdevās tāpēc, ka ļoti ātri bija iespējams iežogot apmēram 5000 ha lielas platības un, par laimi, mēris nebija paspējis izplatīties tālāk. Sistemātiski likvidējot mežacūkas iežogotajās platībās, kā arī pastiprināti medījot bufera zonā, čehiem izdevās panākt brīnumu, un apmēram pirms gada šo valsti paziņoja par brīvu no ĀCM.
Tā gan nav garantija, ka valsts ieguvusi jebkādu imunitāti. Mēris šeit var parādīties atkal jebkurā laikā un jebkurā vietā, un ir neiespējami paredzēt, kur tas varētu uzrasties.
Tagad Beļģijā mēģina īstenot tādu pašu stratēģiju kā Čehijā, bet viņiem iet daudz lēnāk. Ir arī pa kādam kuriozam.
Beļģi piesaistīja armijas snaiperus, lai likvidētu mežacūkas.
Valdība, šķiet, tur nav gatava atļaut civilajiem lietot nakts redzamības tēmēkļus un trokšņu slāpētājus.
Šajā ziņā Latvijas medniekiem uzticas vairāk, jo šie rīki pie mums ir atļauti. Šaujot naktī ar nakts redzamības tēmēkli, kāds snaiperis otrpus robežai Francijā nošāvis govi, kas mierīgi zālē gulējusi. Incidents teju vai izraisījis krīzi starpvalstu attiecībās. Beigās beļģi maksājuši kompensācijas Francijas zemniekam, kura govs nošauta.
Bet ar to vēl šis stāsts nebeidzas. Tie paši snaiperi gandrīz nošāvuši nelegālos bēgļus, kas naktī klusiņām pa mežu mēģinājuši šķērsot robežu. Snaiperis tikai manījis, ka kāds lien pa grāvi. Pirms viņš paspējis nospiest sprūda mēlīti, mežacūka piecēlusies uz divām kājām un aizgājusi. Šie stāsti nākuši no neoficiāliem, taču uzticamiem avotiem. Tagad lēš, ka pēc garas cīņas Beļģijā izdevies mēra izplatību apturēt.
Ko dara Latvijā un citur Baltijā?
Kādēļ gan līdzīga sistēma netika piemērota Latvijā vai pārējās divās Baltijas valstīs? Iemesli ir vairāki un pat ļoti objektīvi.
Pirmkārt, mēris Latvijā tika konstatēts daudz plašākā teritorijā, nekā tas notika Čehijā vai Beļģijā. Pirms vēl bijām paspējuši saprast, kas notiek, mēris bija izplatījies ļoti lielā teritorijā un to iežogot nebija vairs iespējams. Tādēļ jau arī zinātnieki uzsver to, ka ir svarīgi atrast mēri pēc iespējas ātrāk, jo tad ir iespēja ar to reāli cīnīties.
Otrkārt, mēs šajā ziņā bijām kā eksperiments, jo nebija skaidrs, kas strādā un kas nestrādā. Čehija, Beļģija un citas valstis var mācīties no mūsu kļūdām un veiksmes stāstiem.
Treškārt, Latvijā ļoti īsā laikā notika vairāki mēra infekcijas lēcieni uz citiem reģioniem, liekot ļoti ātri atmest domu par jebkādu iespēju ierobežot mēri ar sētas palīdzību.
Eiropā šobrīd tieši Polija ir uzmanības centrā, jo pēdējo pāris mēnešu laikā notikuši vairāki mēra lēcieni Vācijas virzienā. Šajā zemē pašlaik ir iestājusies panika, jo mēris kā realitāte ir daudz tuvāk nekā jebkad iepriekš. Pirms tam mēris nebija ticis tālāk par Varšavu, un, ja tiek lēsts, ka dabiski tas pārvietojas par aptuveni 20 km gadā, tad vācieši faktiski varētu justies pietiekami droši vēl ilgu laiku.
Tomēr neizskaidrojamie lielie lēcieni neprognozējamā virzienā padara šo situāciju neparedzamu. Vācieši jau sen gatavojas epidēmijai. Ir izstrādātas stratēģijas, tiek pastiprināti medītas mežacūkas, lai samazinātu to skaitu. Pagājušajā gadā vien Vācijā nomedīti 842 tūkstoši mežacūku. Tieši tā – teju vai miljons mežacūku gadā.
Ja kāds teica, ka Latvijā pirms mēra bija daudz mežacūku, tad tas alojās. Vācija ir 5,5 reizes lielāka par Latviju, bet tur nomedī vien apmēram miljonu rukšu. Latvijā pirms mēra oficiāli bija uzskaitīts ap 76 tūkstošiem mežacūku. Ja salīdzina ar vāczemi, mums vispār mežacūku nebija. Tagad tiek lēsts, ka Latvijā ir ap 20 tūkstošiem mežacūku.
Jāatceras gan, ka mežacūkas ikgadējais saimnieciskais pieaugums ir ap 200%, tāpēc mēs principā varam nomedīt vairāk, nekā mežacūkas ir uzskaitītas. Tā tas arī bija 2017./2018. gada medību sezonā, kad tika uzskaitīti 23 tūkstoši mežacūku, bet nomedīts vairāk nekā 25 tūkstoši. Tādēļ arī nomedīšanas apjomu var noteikt lielāku nekā reālais mežacūku skaits ziemas periodā.
Šajā medību sezonā noteiktais mežacūku nomedīšanas apjoms ir 26 tūkstoši, lai gan tiek lēsts, ka Latvijas mežos mīt ap 20 tūkstošiem rukšu.
Mēris pamazām atkāpjas
Ir pagājuši teju vai seši gadi, kopš esam iesaistīti cīņā ar rukšiem nāvējošo mēri. Lai gan par uzvaru vēl runāt nav iespējams, tomēr pagājušā gada nogalē Pārtikas un veterinārais dienests ziņoja, ka kopumā Latvijā mēris samazinās. Par to liecina statistika. Pašlaik mēris plosās Rietumkurzemē, kur izsenis ir bijusi viena no lielākajām mežacūku populācijām, tāpēc regulāri klāt nāk jauni gadījumi, tomēr PVD atzīst, ka pārējā Latvijas teritorijā mēris ir pierimis.
Uzliesmojumi vēl tiek konstatēti pierobežā un atsevišķās vietās, bet citādi – pozitīvo gadījumu skaits ir krietni vien samazinājies.
PVD uzskata, ka šajā brīdī nevajadzētu pārtraukt mežacūku medības un sākt tās taupīt, jo tas mūs aiznestu piecus gadus atpakaļ.
Svarīgi būtu kādu laiku vēl noturēt pēc iespējas zemāku mežacūku skaitu cerībā, ka cikls tiks pārrauts un mēris izbeigsies pats no sevis.
Jo mazāk mežacūku, jo mazāks to kontaktu skaits, līdz ar to arī mazāka inficēšanās iespēja. Tāpat ir arī ar beigto mežacūku izvākšanu no meža – čehu pētnieki pierādījuši, ka rukši ir kanibāli, tie ne tikai grozās ap beigtajām sugasmāsām, bet arī vārtās to atliekās un pat skrubina kauliņus. Slimas mežacūkas līķis ir viens no lielākajiem infekcijas avotiem. Pietiek vien ar to, ka veselā mežacūka pienāk pie slimās vai beigtās sugasmāsas. Infekcija nokļūst uz rukša kājām, pēc tam uz barības, un process turpinās.
Kopš pagājušā gada beigām ir pārtraukta samaksa par nomedītajām sievišķajām cūciņām, kas iepriekš bija 50 eiro. Tomēr PVD sola, ka tiek meklēts finansējums, lai samaksātu par atrastajām beigtajām mežacūkām. Tāpat medniekiem jāturpina nodot nomedīto mežacūku analīzes, kas uzliek papildu pienākumu. Medniekiem ir jāgaida, kamēr tiks saņemtas analīzes, un, ja ruksis nav inficēts, tikai tad to var izmantot uzturā.
Ar mēri nav tik vienkārši, kā sākumā varēja šķist.
Zinātnieki vispirms paredzēja divus scenārijus – vai nu mēris pats sevi nogalinās, likvidējot tā saimniekus – mežacūkas, vai arī lielā ātrumā izplatīsies visā Eiropā un pasaulē. Un mēris izplatās, bet ne tik ātri, kā domāts. Turklāt izrādās, ka tas nemaz nav tik lipīgs, kā sākumā lēsts.
Vācu zinātnieki uzskata, ka, vīrusu apēdot, visdrīzāk saslims tieši vārgākie un slimie dzīvnieki, bet tad, kad tas jau ir populācijā, ar deguns–deguns kontaktu tas izplatās jau daudz ātrāk, bet ne tik ātri, kā sākumā domāts.
Mēs jau esam iemācījušies ar ĀCM sadzīvot, bet citām Eiropas valstīm tas vēl būs jāapgūst, un atliek cerēt, ka viņi nepieļaus mūsu kļūdas. Dānija, piemēram, cer sevi pasargāt ar sētas palīdzību, kas uzbūvēta uz Vācijas robežas, lai gan Dānijā mežacūkas kā infekcijas perēklis nav lielākais bieds, jo tur mežacūku populācija ir pavisam neliela. Ko nesīs nākotne un kādus pārsteigumus mums vēl sagādās mēris, to redzēsim.
Attēlā – mežacūku skaita dinamika
Pozitīvie ĀCM gadījumi:
2016. gadā – 1146 mežacūkām, 311 mājas cūkām;
2017. gadā – 1431 mežacūkai, 19 914 mājas cūkām;
2018. gadā – 905 mežacūkām, 16 705 mājas cūkām;
2019. gadā – 430 mežacūkām, 52 mājas cūkām;
2020. gada 17. janvārī – 30 mežacūkām.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
