Sešdesmito gadu zīmē 1
Šī gada maijā ar vairākiem notikumiem tika svinēta kino režijas klasiķa Rolanda Kalniņa 95. jubileja. Svētki turpinās arī tagad, vasarā – četrus vakarus Doma dārzā biedrība “Ascendum”, sadarbībā ar Nacionālo Kino centru un Francijas institūtu, organizē bezmaksas seansus, kuru vienojošā tēma – kino režisors Rolands Kalniņš un sešdesmitie gadi.
No programmā iekļautajām filmām vēl iespējams noskatīties trīs – 13., 20. un 27. jūlijā, ļaujoties gan franču, gan latviešu kino noskaņām, pirms filmām klausoties kino speciālistu komentārus. 13. jūlijā tiks izrādīts vienīgais dokumentālā kino darbs šajā ciklā – režisora Žana Ruša un sociologa Edgara Morēna kopīgi veidotā “Vienas vasaras hronika” (1961) (lektore Zane Balčus). Filmas apakšnosaukums “Parīze, 1960. gads” precīzi norāda filmas tematiku un laiku – tā vēsta par Parīzes iedzīvotājiem šajā konkrētajā gadā. Rušs, ar ievērojamu kino bagāžu etnogrāfisku filmu veidošanā Āfrikā, pirmo reizi ieskatās un ieklausās parīziešos – kā viņi jūtas, kā uztver sociālās un politiskās aktualitātes. Filmas autori ir filmā kopā ar saviem varoņiem, jo visi piedalās vienotā eksperimentā – kino patiesības meklējumos, un, darot to daudz brīvākā veidā, pateicoties tam, ka beidzot bija pieejamas vieglākas, pārnēsājamas kameras, un sinhronas skaņas ierakstīšanas aparat.
Sešdesmito gadu franču kino nav iedomājams bez Žaka Demī mūzikliem (“Šerbūras lietussargi” (1964), “Rošforas meitenes” (1967)), taču Doma dārzā kino kritiķe Daira Āboliņa stāstīs un programmā tiks demonstrēta Demī pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Lola” (1961) ar Anuku Emē titullomā. “Lola” ir Demī veltījums Džozefa fon Šternberga “Zilajam eņģelim” (1930) un galvenās lomas tēlotājai Marlēnai Dītrihai – abas varones ir gan ar tādu pašu vārdu, gan nodarbošanos (kabarē dziedātājas). Uzlecošā Eiropas kino zvaigzne Emē spēlē Marseļā mītošo Lolu ar juteklisku dramatismu, ļaujoties dzīves mestiem pārdzīvojumiem.
Ciklu noslēgs režisora Rolanda Kalniņa uzņemtā filma – latviešu kino klasika “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi”, 1967). Tie šešdesmitos gadus raksturojošie elementi no franču kino saplūst un parādās arī šeit – interese par dokumentālu vidi, muzikalitāte, izkoptā vizuālā stilistika. Šis būs īpašs seanss, jo pirmo reizi tiks demonstrēta filmas restaurētā versija, ļaujot ieraudzīt filmu tādās krāsās un kvalitātē, kā toreiz, pirms piecdesmit gadiem (restaurācija veikta studijā “Lokomotīve”), kā arī noklausīties kino kritiķes Kristīnes Matīsas komentāru un tikties ar režisoru Rolandu Kalniņu.
