65 gadi uz velosipēda! Saruna ar treneri un čempionu Mečislavu Bartuševiču 0
Jau piekto gadu pēc kārtas Latvijā notiks Eiropas Sporta nedēļa, kuras mērķis ir mainīt iedzīvotāju paradumus un aicināt būt fiziski aktīvākiem, pasākumi norisināsies no 23. līdz 30. septembrim.
Sporta nedēļas idejas – piecel draugu! – popularizētāju vidū ir arī ilggadējais Rīgas Riteņbraukšanas skolas treneris, sporta meistars, PSRS čempions un divkāršs Latvijas čempions Mečislavs Bartuševičs (78), kurš savam priekam ik dienas veic 40–60 km garu distanci: “Gribētos cilvēkus, kuri mazāk kustas, vairāk iesaistīt fiziskās aktivitātēs. Ar padomu esmu gatavs palīdzēt jebkurā laikā.”
Pieradis nepadoties
“Visa mana dzīve aizgājusi sportā. Sāku ar riteņbraukšanu nodarboties no 12 gadu vecuma. Mana ģimene, kurā auga seši bērni un tēvs bija vienīgais apgādnieks, bija trūcīga. Izglītību ieguvu Moldāvijas Fiziskās kultūras tehnikumā. Kādēļ tur? Biju jau sporta meistars, iekļauts Latvijas izlasē, kad piedalījos trīs dienu velobraucienā. Laikam biju tajā pārāk izlicies, jo nākamajā dienā darbā zaudēju samaņu un nonācu slimnīcā. Izrādījās, ka asinīs ir ļoti zems glikozes līmenis. To gan ātri atjaunoja, bet sporta ārste aizliedza man turpmāk piedalīties sacensībās (tolaik ārsta atļauja bija jāsaņem pirms katrām sacensībām). Bet man bija tikai 23 gadi,” atceras riteņbraucējs.
Būtu citi laiki, labprāt pats izmācītos par sporta ārstu, jo viņu arvien interesējusi cilvēka anatomija, fizioloģija.
Reiz bibliotēkā atradis grāmatu vācu valodā par sporta medicīnu, kurā bija aprakstīts gadījums ar zemu glikozes līmeni pēc sporta sacensībām. Izrādījies, ka tas nav nekas ārkārtējs un sportistiem tā varot būt, žēl vienīgi, ka ārste Rīgā to nav zinājusi. Pēc daudziem gadiem tieši šī interese palīdzējusi viņam saglabāt sportisko formu.
“Atteicās darboties kāju muskuļi, jo mugurkaula starpskriemeļu disks spieda uz nervu. Nevarēju vairs braukt ar riteni, jo nervs nedeva impulsu kājas muskuļiem. Bija jau noteikts operācijas datums. Līdz tam vēl bija laiks, tādēļ nospriedu – ak šitā! Pārsēdīšos uz treka velosipēdu, kurā pedāļi iet kopā ar zobratiem, un piespiedīšu to kāju strādāt! Ja nenāk impulss no mugurkaula, lai tad viss notiek otrādi. Nedēļu tā vizinājos, kamēr kāja sāka atkal strādāt. Nevajag padoties vājībām!”
Sacensībās uz lienēta riteņa
Mečislavs Bartuševičs piedalījies neskaitāmās sacensībās, tajā skaitā arī pirmajā un visos nākamajos atjaunotajos Latvijas riteņbraucēju vienības braucienos. “Tas ir valstisks pasākums, kurus iedibināja prezidents Kārlis Ulmanis. Bija noteikts – jo vecāks dalībnieks, jo ātrāk startē. Viņiem tika iedots handikaps, bet jaunākajiem un stiprākajiem braucējiem bija vecie jānoķer, taču gadījās visādi. Arī toreiz, 1995. gadā, riteņbraucēji startēja pēc vecuma grupām no vairākām pilsētām, bet finišs visiem bija Talsos. Mana vecuma grupa startēja no Kuldīgas, jaunākie sporta veterāni – no Ventspils, bet sporta grupa – no Dobeles,” viņš atceras, piebilstot, ka ir vistitulētākais braucējs, kurš uzvarējis daudzos vienības braucienos. “Esmu guvis uzvaras gan absolūtā vērtējumā, gan savā vecuma grupā. Ir bijis arī tā, ka iegūstu divus kausus.”
Mečislava Bartuševiča meita Diāna savulaik bijusi PSRS čempione, arī dēls Rihards guvis ievērojamus panākumus šajā sporta veidā.
Kad viņam bija tikai deviņi gadi, jau kopā ar tēvu piedalījies maratonā Austrijā. “Paņēmu viņu līdzi, lai trenējas. Ne es viņu dzinu, nekā, bet viņš nobrauca 50 kilometrus. Pēc tam piedalījās arī vienības velobraucienā. Vīri finišē, bet viņiem saka: “Pirms pusotras minūtes jau finišēja mazais puisītis!” Tas bija unikāls gadījums. Bet nākamajā dienā vinnēju es,” viņš stāsta.
Ar vienības velobraucieniem saistās arī kuriozi gadījumi. Tā kā draugs startējis sporta klasē, nolēmis ar viņu nesacensties, bet braukt ar parastu divriteni “Ukraina”. “Biju jau divas trīs minūtes atrāvies no pārējiem, kad velosipēdam pārsprāga riepa. Policijas un tiesnešu mašīnas apstājas, arī es apstājos, jo riepa ir pušu. Skatos, kartupeļu laukā rosās cilvēki, bet malā nolikti riteņi.
Pieskrienu klāt, nometu savu velosipēdu, bet pa to laiku policists skaļrunī skaidro kartupeļu racējiem, ka sacensību dalībnieks aizņemsies riteni, kuru pēc tam atdos.
Minos ar aizlienēto riteni, bet tas ir tik mazs, ka elkoņi sitas gar ceļgaliem. Pēc kāda laika ceļmalā pamanīju vīru ar lielāku divriteni. Atkal samainīju braucamo, kuram, kā izrādījās, bija pārāk augsts sēdeklis. Kamēr es tur muļļājos, mani noķēra sacensību dalībnieku grupa. Finišēju, bet pēc tam kāpu mašīnā un braucu atpakaļ mainīt riteņus,” stāsta sporta veterāns.
Kādā citā vienības velobraucienā ar finišu Madonā velosipēda priekšējam ritenim iztrūcis spieķis. Lai varētu turpināt sacensības, kļūmes novēršanai izmantojis āķi, ar ko darbina bremzes. Lai gan velosipēds nedaudz mētāts, braukt tomēr varējis. “Kad jau tuvojos finišam, tikai tad atcerējos, ka esmu atslēdzis bremzes. Šķērsoju to, kliedzot: “Bremžu nav, bremžu nav!” Pūlis manā priekšā pavērās, bet tur krūmi un krauja, pat taciņas nebija. Nobraucu un – tavu brīnumu – pat nenokritu. To braucienu arī es vinnēju,” atceras sportists.
Seniori, sportojiet veselīgi!
“Esmu vecākais no Latvijas riteņbraucējiem, kurš joprojām piedalās sacensībās. Arī starptautiskajās sacensībās manas vecuma grupas dalībnieku skaits ar katru gadu sarūk, tādēļ vecuma grupas tiek apvienotas. 50–60 gadus vecajiem turēt līdzi ir ļoti grūti, tas atbaida daudzus manus vienaudžus,” novērojis sporta veterāns, kurš uzskata, ka seniora vecumam piemēroti pārbraucieni bez laika kontroles. Vācijā šādos braucienos piedalās tūkstošiem riteņbraucēju.
“Arī es pieteicos 150 kilometru garai distancei. Visur izvietotas norādes, kur jābrauc, visā distancēs garumā ir punkti, kur var padzerties, apēst banānu vai bulciņu.
Mani izbrīnīja tas, ka nekur nemanīja policistus. Taču visi dalībnieki ievēroja satiksmes noteikumus, apstājās pie luksofora. Nevienu nesatrauc rezultāts, nav vēlmes braukt pēc iespējas ātrāk, izspiest no sevis visu. Kad sasniedz finišu, dalībnieka apliecībā iespiež zīmodziņu. Par katru nobraukto distanci tiek piešķirti punkti, bet gada beigās notiek apbalvošana.”
Līdz pat šai dienai Mečislavs Bartuševičs trenē Latvijas jaunos riteņbraukšanas talantus, bet regulāri trenējas arī pats. Lai varētu sekot līdzi savai sirdsdarbībai un nepārsniegtu 140–150 sitienus minūtē, viņam līdzi allaž ir pulsometrs. “Manos gados jau jādomā par veselību. Tas nozīmē, ka brauciena laikā sevi maksimāli nepiespiežu. Tas pats arī sacensībās, labāk palieku otrajā vietā nekā skrienu jaunajiem līdzi,” viņš saka. “Mums, pensionāriem, obligāti ir jākustas, bet tas jādara mēreni un ar prieku. Lai kustības sniegtu gandarījumu. Nav pareizi domāt – ak, es esmu noguris, labāk atpūtīšos. Nevajag tādām domām ļauties – tieši otrādi, vajag izbraukt ar velosipēdu, lai smeltos spēkus no dabas.”
Eiropas Sporta nedēļa
* 21. septembrī Siguldā, Puķu ielā 4, Eiropas Sporta nedēļas atklāšanas pasākums – “BeActive” pārgājiens pa Gaujas senleju 15 un un 5 km garumā. Pārgājiena sākums plkst. 15, Ģimenes distancei – 17.00. Pārgājiena maršrutā iekļauti ainaviski pieturas punkti, piemēram, Velnalas klintis, Krimuldas muiža, Gaisa trošu ceļš, Spieķu parks.
* Sev piemērotus sporta pasākumus visos Latvijas reģionos ikviens var atrast interneta mājaslapā “beactivelatvia.lv”.
