Mediķis: Kad to visu redzu, braukt ar motociklu man negribas 4
Vasara uz ceļiem izvilina motobraucējus. Saule, vējš, ātrums, brīvība, bravūrība, meitenes… un diemžēl arī negadījumi. Pēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas datiem, šā gada septiņos mēnešos jau septiņi motobraucēji gājuši bojā negadījumos, 140 ievainoti (pērn attiecīgi pieci un 152). Vai tas ir daudz vai maz? Spriediet paši: salīdzinājumam – ceļu satiksmes negadījumos šajā pašā laikā gājuši bojā 34 gājēji un 492 ievainoti, bet kopumā ceļu negadījumos zaudētas 106 dzīvības un ievainoti 2515 cilvēki. Noslīkuši šogad jau pāri simtam, bet pašnāvību pēdējos gados Latvijā izdara apmēram pustūkstotis cilvēku gadā.
Cilvēkiem, kuri ar motociklu nebrauc, motociklisti izskatās dīvaini, tie ir sveši: nesaprotami ģērbti, ar saķīlētu braucamo, kas skan skaļāk un citādāk par citiem transporta līdzekļiem, pārvietojas citādi un bieži arī ātrāk, izskatās, ka visu laiku motobraucēji riskē, jo nesēž dzelzs būrī (automašīnā). Īsāk sakot, trakie pašnāvnieki. Tomēr kā jebkura sabiedrības daļa, arī motociklisti ir dažādi.
“Es zinu, kas ir braukt ar motociklu, taču šīs lietas fans neesmu. Mans viedoklis: ne jau motocikli vainīgi, bet gan to un citu transporta līdzekļu vadītāju kultūra, kas Latvijā ir ļoti zema, spriež Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs. Šajā slimnīcā nonāk smagāk cietušie motobraucēji, un, pēc ārsta novērojumiem, šogad motociklistu ir mazāk, toties vairāk cietušu velobraucēju. “Kad ar ievērojamu ātrumu notiek negadījums ar automobili, cilvēkiem vēl ir izredzes daudzmaz tikt sveikā cauri, motociklistiem šīs izredzes ir krietni mazākas, īpaši, ja nav uzvilkts speciālais aizsargtērps. Pie mums par kādas meitenes – motocikla pasažieres – kājas saglabāšanu cīnās ārsti. Kāja bija zem motocikla, kad tas pēc kritiena slīdēja pa asfaltu. Ja kājās būtu aizsargbikses, varbūt iztiktu tikai ar lūzumiem, bet tagad ir lieli audu zudumi. Aizvakar kādam citam motobraucējam bez pilnīga speciālā apģērba Pierīgā pēkšņi priekšā nobremzēja automašīna. Sekoja lidojums tai pāri, lauzti muguras skriemeļi, visas ribas vienā pusē, traumētas plaušas un muguras smadzenes, paralīze. Kad to visu redzu, braukt ar motociklu man negribas,” stāsta A. Višņakovs.
Bļāvējiem, kuri sūkstās par motociklistiem uz ceļa, ieteiktu kaut reizi pašiem izbraukt ar motociklu, lai citus labāk saprastu. Pats esmu gan autobraucējs, gan motociklists. Kad pats stūrēju auto, reizēm iekšēji iekliedzos – tas gan traki ar moci aizbrauca! Taču, kad iedomājos sevi viņa vietā, tad saprotu, ka viss bija normāli. Dullie ir arī starp mums, motobraucējiem. Bet vai tādu trūkst starp jebkuriem citiem: gājējiem, peldētājiem, skrējējiem, riteņbraucējiem, kalnos kāpējiem, slēpotājiem, autobraucējiem, lidotājiem?
Tomēr sešas reizes bīstamāk
Ceļu satiksmes negadījumu eksperts Oskars Irbītis ar motociklu brauc kopš 1990. gada. 90. gadu vidū ar motociklu “Jawa” Smiltenē notrieca gājēju, precīzāk sakot, piedzēries vīrietis motociklam uzskrēja virsū un desmit metrus pavizinājās uz motocikla stūres, bet tika cauri sveikā. Oskars gan pārdzīvoja izbīli, jo gājējam uz krūtīm pēkšņi parādījās mitrs plankums – par laimi, tas izrādījās no sasistas alus pudeles kabatā… Policija par vainīgu atzina gājēju. Vēl bez sekām Oskars kritis pa reizei mototrasē un, lēni braucot, uz smilšaina ceļa. Kādu citu reizi bija spiests no lauku ceļa iebraukt kartupeļos, jo pretim braucoša kravas mašīna līkumā negaidīti parādījās viņa joslā.
“Motobraukšanas kultūra Latvijā ne ar ko īpašu neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Arī aizspriedumi tādi paši: pēc dažiem trakajiem spriež par visiem. Pētījumi Eiropā rāda vienu ainu: ar motociklu ir aptuveni sešas reizes lielāks risks iekļūt ceļu satiksmes negadījumā, nekā braucot ar auto. It kā patiešām milzīga atšķirība, taču te jāņem vērā, ka pie moto negadījumiem pieskaita arī apgāšanos mazā ātrumā vai pat bez ātruma, kas ar mašīnām gadīties nevar, kas nozīmē daudz negadījumu, kuru vienīgās sekas ir tikai nobrāzumi un pāris zilumu. Turklāt, ja paskatās, cik cilvēku noslīkst un iet bojā sliktu ieradumu dēļ, tad braukt ar motociklu nemaz nav tik kaitīgi. Vasaras mēnešos par motociklistu likstām uz ceļiem daudz dzird, jo visi, kas var, tie brauc. Ziemā, agrā pavasarī un vēlā rudenī par motociklistiem nedzird gandrīz neko,” situāciju raksturo O. Irbītis.
Riski un priekšrocības
Pēc viņa datiem, Latvijā aptuveni 3% ceļu satiksmes dalībnieku ir motobraucēji, Igaunijā – 2,5%, Lietuvā – 1,5%, Polijā – ap 1%, toties Čehijā, Vācijā – ap 4%, Itālijā – 5%. Dažādām valstīm var būt dažādi motobraukšanas riski: Latvijā tie ir sliktie ceļi, Austrijā – līkumotie kalnu ceļi, Polijā – smagās kravas automašīnas, Norvēģijā – akmeņi uz ceļiem, Somijā – ziemeļbrieži (gluži kā stirnas Latvijā).
Kā Latvijas plusu O. Irbītis uzskata plašo motoklubu kultūru: lai arī dažu klubu simbolika un motocikli izskatās biedējoši, šie motobraucēji izdara vairākas reizes mazāk negadījumu nekā individuālisti, jo klubisti viens otru pieskata, piemēram, patiešām viens otram neļauj braukt dzērumā, ir trenēti braukt barā un intensīvā satiksmē. Jā, jūlijā motociklistu pasākumā “Kurland Bike Meet 2014” Ventspilī bija negadījums, bet to izraisīja individuālists, kas gribēja parādīt savai līdzbraucējai (kas arī sasitās), kā māk braukt uz pakaļējā riteņa…
“Motobraucējiem iesaku vienmēr pārliecināties, vai autobraucējs viņu redz – tātad svarīgs ir acu kontakts, kur tas iespējams. Neapdzīt krustojumos, pat tajos, kur tas atļauts. Neapdzīt tos, kuri bremzē. Uzturēt motociklus tehniskā kārtībā. Lietot speciālo motobraukšanas apģērbu,” drošas motobraukšanas principus uzskaita eksperts O. Irbītis.
Patīk negadījumus izgaršot
Uģis Spēlmanis ir motociklu būvētājs un instruktors, viņam pieder arī motoserviss. Ar motociklu brauc kopš 1976. gada, arī sacensībās, bet tur piedzīvotos kritienus viņš neskaita. Sabiedriskā vietā pirmoreiz nokritis 80. gados agrā pavasarī uz Mūkusalas ielas pie Daugavas, no kuras nākuši garaiņi, kas uz asfalta sasala ledū. Apgāzies uz sāna. 1996. gadā saskrējies purns purnā ar žiguli, kas apdzinis apstājušos autobusu. Uģis braucis pretim un viņam nebija vairs kur likties. Kā tagad pats saka, toreiz vēl bijis jauns un lokans, lēcis pāri automašīnai, ar rokām un kājām sitoties pa automašīnas korpusu. Inerce ķermeni iegriezusi un viņš ar galvu atsities pret trotuāra apmali. Ja galvā nebūtu ķiveres, būtu beigts. Tā – tikai sasitumi. Trakākajā ķibelē iedzīvojies pirms nedaudz gadiem, kad mācību laukumā izmēģinājis drauga “Harley-Davidson”. Jau apstājoties kāja aizķērusies aiz kukuržņa, bet smagais motocikls turpinājis kustību uz priekšu un gāzies. Ļoti smags kājas lūzums, kas no motobraukšanas izsitis uz pusotru gadu.
“Par motobraukšanas drošību varu pateikt tikai vienu: ja paanalizē negadījumus, tie visi ir ikdienas notikumi. Jā, varbūt skarbi un mazliet ciniski teikts, bet tā tas ir. Sabiedrībai un saziņas līdzekļiem patīk moto negadījumus izgaršot, piemēram, to, kā nesen saskrējās divi “Harley-Davidson”. Nu, un? Tas, ka uz ielas bez nopietnām sekām saduras divi fordi, neinteresē nevienu,” saka U. Spēlmanis.
Raudzīties pār plecu
Galvenais, ko motobraucēji nemāk, – pareizi bremzēt un apstāties. Uģis iesaka vienmēr ievērot normālu intervālu ar priekšā braucošu un braukt nedaudz ātrāk par plūsmu, tā it kā apsteidzot problēmu, jo ilgi braucot aiz kādas automašīnas, tās vadītājs var aizmirst par motobraucēju aizmugurē, strauji bremzējot pirms kāda manevra veikšanas.
“Un grozīt visu laiku galvu un skatīties pār plecu. Īpaši ielas un sporta motocikliem stūres ir ļoti šauras, tāpēc spoguļos daudz redzēt nevar. Man pat liekas, ka mācīties braukt ar motociklu vajadzētu vispār bez spoguļiem. Vēl visu laiku jādomā trīs gājienus uz priekšu: nevar braukt tik relaksēti kā pie auto stūres. Tāpat jāapzinās, ka motocikli ir šaurāki par automašīnām un tie ilgāk atrodas citu transporta līdzekļu spoguļu aklajās zonās,” secina U. Spēlmanis.
Uz šī motocikla vairs nesēžas
Motoinstruktors Ģirts Vilnis ar motociklu brauc kopš 1989. gada. Ja neskaita daudzos kritienus izbraucienos ar enduro motociklu mežos un citos apvidos, kas nav vispārējas lietošanas ceļi, savas vainas dēļ – kā pats saka, “pašpārliecinātības dēļ” – izraisījis divus negadījumus. Vienreiz bijis par tuvu automašīnai un nesabremzējies, viegli uzsitot tai pa aizmugurējo bamperu, pats nokrita un pamatīgi nobrāzās. Otrreiz, pirms trim gadiem braucot ar draudzeni pa Vidzemes šoseju, nepārliecinājās, kāds gaisa spiediens riepās. Apdzenot kravas automašīnu, pie ātruma ap 100 km/h, norāvās aizmugurējā riepa no diska. Līdz ātrumam 50 km/h vēl spējis savaldīt braucamo, tad abi šļūkuši pa asfaltu, skatoties, kā mocis ietriecas autobusa pieturā un automašīnas uz ceļa apstājas. Tikuši cauri ar nobrāzumiem, jo bijis labs moto ekipējums, draudzene uz šī motocikla vairs nesēstas.
Kā instruktoram, ar motociklu braucot aizmugurē priekšā braucošam māceklim, to piesedzot, nereti iznākot saķeršanās ar citiem transporta līdzekļu vadītājiem. “Pagājušogad man uz Mūkusalas apļa divas reizes uzbrauca virsū, par laimi, tikai apskrāpēja moci: no vidējās joslas grieza pa labi man tieši sānos. Kad bļauju: “Ko tu, b***, dari!?”, atbilde skan: “A man tur vajag nogriezties!” Tad gribas kraut pa muti! Vienreiz arī iekrāvu taksim ar zābaku pa durvīm, lai paliek liela bukte: neskatoties pārkārtojās no vienas joslas otrā man tieši virsū,” sašutis Ģ. Vilnis.
Situācija lēni uzlabojas
“90. gadi bija visatļautības laiki. Visi brauca kā traki. Autovadītāji ar motociklistiem nerēķinājās. Arī motociklisti, tajā skaitā es, trakoja – iela bija kā sacensību trase,” vērtē Ģ. Vilnis. Viņaprāt, situācija braukšanas drošības ziņā lēnām, bet pastāvīgi uzlabojas. “Tādi, kas nerēķinās ar citiem kustības dalībniekiem, ir arī tagad, bet krietni mazāk. Autovadītāji arvien vairāk pierod pie motocikliem, kuru kļuvis vairāk un kuru braukšanas prasmes uzlabojušās. Negadījumi galvenokārt notiek tāpēc, ka vadītāji skatās tikai šauri uz priekšu savā joslā, bet par sāniem un aizmuguri nedomā,” analizē pieredzējušais motobraucējs.
“Ceļu satiksmes noteikumi mums ir labi, bet es tomēr ieteiktu braukt nedaudz (10%) ātrāk par kopējo plūsmu. Ja brauksi uz pusi ātrāk, tad gan risks milzīgs, jo puse citu vadītāju tevi vienkārši neredzēs. Jāturas joslas kreisajā pusē, kur tevi labāk redz gan pretim, gan tajā paša virzienā braucošie. Zinu vienu gadījumu, kad pretim braucošais, veicot kreiso pagriezienu, notrieca motobraucēju, kas bija noslēpies kravas automašīnas labajā pusē – uzsākot manevru, motociklists vienkārši nebija redzams. Jālieto spilgtas krāsas apģērbs. Ja kaut kur sastrēgumos lien garām automašīnām, tad pārliecinoši un līdz galam. Desmitreiz labāk apdzīt pa kreiso pusi, kaut vai pāri aizliegtai līnijai pa brīvu pretējo joslu nekā pa labo pusi.”
Kad pamāju, kad parādu dūri
Pats ar motociklu braucu kopš 1980. gada. Divos negadījumos cietu pašos braukšanas pirmsākumos. Vienreiz naktī uz nepazīstama lauku ceļa ar ātrumu 80 km/h aizgāju pa taisno 90 grādu līkumā, otrreiz iekritu dīķī no līdzās esošās taciņas – biju ar dugām palielinājis “Jawas” gabarītus un nebija padomājis, ka taciņa starp dīķa malu un uzbērumu ir par šauru. Abos gadījumos instinktīvi atbrīvojos no motocikla un ļāvos lidojumam: pirmajā gadījumā ar rokām pa priekšu krūmos (nedaudz saskrambāta kāja), otrajā – ūdenī (uzpeldēju, bija pāri galvai). Dažas reizes nācies apkrist uz vietas: ziemā, kad slidens, un mežā, kad apstājies, bet atbalsta kāja pazūd mīkstā sūnā.
Ja vērtēju savstarpējo sapratni uz ceļa, ļoti patīk, ka sastrēgumos autovadītāji dod ceļu: pabraucot garām, nevienam netraucēju, paliekot uz vietas, tikai pagarinātu sastrēgumu. Tad pasveicinu ar roku. Tracina, ka no blakus joslām neskatoties brauc virsū vai, esot priekšā, strauji bremzē vai veic sānu manevru, nebrīdinot ar pagrieziena rādītāju. Tad ar strauju manevru jāglābjas un tad varu parādīt arī kulaku.
Viedoklis
Ēriks Griģis, ceļu satiksmes kustības drošības pasniedzējs: “Visiem, arī motobraucējiem, jābrauc pēc ceļu satiksmes kustības noteikumiem. Ja atļaus izņēmumus, tos pieņems par normu un sāksies haoss. Ja noteikumus pārkāpjam, tad jāsaprot, ka riskējam: ar naudu vai veselību, dzīvību sev un citiem. Jā, policija ik dienu nesoda motobraucējus, kas akurāti brauc starp joslām, uzbrauc uz neatļautas līnijas, bet, ja kas notiks, sodīs apdrošinātāji. Arī braukt ar motociklu uz viena riteņa nedrīkst, jo pēc noteikumiem jābrauc tā, kā paredzējis motociklu izgatavotājs: uz diviem riteņiem. Zinu, ka Austrijā ir atļauts ar motociklu izbraukt starp joslās stāvošām automašīnām pie krustojuma visiem priekšā, bet ar noteikumu, ka to atļauj gabarīti un jāaizbrauc, automašīnām netraucējot. Latvijā šādai normai sabiedrība pagaidām nav gatava: kamēr kustības dalībnieki nav kļuvuši tolerantāki un smaidīgāki viens pret otru.”
Fotoparaksti
Pie moto negadījumiem pieskaita arī apgāšanos mazā ātrumā vai pat bez ātruma, kas nozīmē daudz negadījumu, kuru vienīgās sekas ir tikai nobrāzumi un pāris zilumu.
