Sēru un triumfa mūzika. Armands Znotiņš vērtē Baltijas simfonisko festivālu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sāksim ar labo – diriģents Aivis Greters no Ķelnē notikušā konkursa “Deutschen Dirigentenpreis” atgriezies ar otro vietu, bet Krista Audere no Stokholmas Ērika Ēriksona kordiriģentu konkursa – ar galveno balvu, un nepiemirsīsim arī baletdejotājas Grietas Grīnbergas Dienvidāfrikā iegūto zelta medaļu.
Atceroties vēl vienu lielu oktobra panākumu – Krista Auznieka uzvaru konkursa “Rostrum” jauno komponistu grupā, jāsecina, ka dzīve turpinās ar perspektīvu gan Latvijas mūzikā, gan ar to saistītās mākslās. Un tiešsaistes formātā turpinās arī koncerti – līdz šim izskanējušas trīs Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla programmas, “Lielajā dzintarā” jau 10. septembrī atgriezies viens no tiešsaistes koncertu lielākajiem ieguvumiem – cikls “Simfonija tuvāk”, bet šoreiz uzmanības centrā tomēr Rīga, Lielā ģilde un Baltijas simfoniskais festivāls 2021. gada 29. oktobrī ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā galveno viesdiriģenti Kristīnu Posku.
Programmā Arama Hačaturjana vijoļkoncerts un Pētera Čaikovska Sestā jeb “Patētiskā” simfonija. Un izvēle koncertu šajā laikā noslēgt ar vienu no visu laiku izteiksmīgākajām muzikālajām traģēdijām šķita nedaudz biedējoša pat man – it īpaši tādēļ, ka arī Hačaturjana opusa melodiskā pievilcība slēpj pietiekami vērienīgas dramatiskās dzīles.
Taču šajā tumsas valstībā bija arī gaismas stars – koncertā bez publikas beidzot varēja noklausīties Čaikovska simfoniju bez ierastajiem lumpeņu aplausiem starp trešās daļas daudznozīmīgo triumfu un ceturtās daļas traģisko izskaņu.
Otrs uzrunājošs aspekts – pēc daudzu šķietami aktuālāku pagātnes notikumu aplūkojuma tagad dotā iespēja netraucēti pievērsties Georga Sarkisjana muzikālajiem varoņdarbiem, kuru vidū bijusi gan pēkšņā ielēkšana Čaikovska vijoļkoncerta solopartijā saslimušā viesmākslinieka vietā, gan visu Bēthovena sonāšu interpretācijas ansamblī ar Keigo Mukavu, gan dueti ar Daņiilu Bulajevu, gan soloprogrammas vienam pašam.
Salīdzinājumam – Kristīne Balanas Lielajā ģildē arī spēlējusi Čaikovska vijoļkoncertu, bet soloprogrammas joprojām nav sagaidītas ne no viņas, ne arī Baibas Skrides, Paulas Šūmanes vai Vinetas Sareikas.
Otrkārt, par varoņdarbu uzskatāms arī Hačaturjana vijoļkoncerta priekšnesums – armēņu klasiķis to 1940. gadā rakstījis Dāvidam Oistraham ar vijoļspēles meistaram atbilstošu virtuozitāti un satura piepildījumu.
29. oktobra interpretācijā Georgam Sarkisjanam virtuozitātes netrūka – un tas spilgti atklājās gan, piemēram, komplicētajā pirmās daļas kadencē, gan prasmīgajā saspēlē ar orķestri visa atskaņojuma gaitā; Georgam Sarkisjanam bija ko teikt arī satura atklāsmes ziņā, un to savukārt parādīja daudzie brīnišķīgie liriska rakstura posmi, turpretī temporitmā aktīvākajos brīžos tembrālais veidols vairs nebija tik pilnskanīgs.
Līdzīgi ar interpretācijas kopainu – jā, ļoti iespējams, šis atkal bija viens no tiem gadījumiem, kad orķestris pēc pirmās daļas pieteikuma atraisās, taču salīdzinājumā ar manu personisko skanējuma ideālu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra tembrāli dinamiskais sniegums izklausījās pārmēru saspringts.
Jādomā gan, ka vismaz daļēji atbilstoši Kristīnas Poskas vēlmēm, kur otrā svaru kausā kā neapstrīdamas kvalitātes jāliek rūpīgi izzīmētais dialogs ar solistu, pārliecinošs formas veidojums ar dinamizētu ritējumu un faktūras skaidrību, tīri un precīzi īstenotas virtuozās pūšaminstrumentu pasāžas, kur katrs mūziķis ar klarnetistu Mārtiņu Circeni priekšgalā izcēlās arī ar priekšnesuma lirisko valdzinājumu. Bez šaubām, šāda repertuāra izvēle un atskaņojuma bālākie rakursi parāda arī to, ka pretstatā Čaikovskim orķestris, solists un diriģente Hačaturjana daiļradei līdz šim pievērsušies maz – to visu, protams, var labot, līdztekus trijām simfonijām, vēlams, nepaejot garām arī aizraujošajam “Svinīgās poēmas” skaņurakstam.
Hačaturjana “Svinīgo poēmu” pie labas gribas un zināma alkohola daudzuma iespējams uztvert arī kā parodiju par sociālistisko reālismu, bet Čaikovska Sestā simfonija ir nesalīdzināmi nopietnāka, un tur, tieši tāpat kā Ceturtajā un Piektajā simfonijā, rodami aizvien jauni muzikālās jēgas slāņi. Tā arī šoreiz, un pirmām kārtām sinestētiskā ziņā – Hačaturjana vijoļkoncertu pie izdevības der noklausīties ierakstā zem naksnīgām Armēnijas vai Gruzijas debesīm, turpretī “Patētiskā simfonija” šoreiz piederīga pastaigai satumstošās vakara stundās tepat Rīgā Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas baznīcas apkārtnē Gogoļa ielā, Turgeņeva ielā, Puškina ielā. Gan jau arī tādēļ, ka šajā tik cilvēcīgajā Čaikovska rekviēmā saklausāmas pareizticīgo dziedājumu zīmes, savukārt pirmās daļas saviļņojošais kods atkal ataino ainu no citas pasaules – saulrieta iekrāsotu okeāna pludmali pie ASV krastiem. Vai nu kaut kur starp Ņujorku, Filadelfiju un Baltimoru, kur Čaikovskis realitātē arī bija īsi pirms Sestās simfonijas tapšanas, vai arī metafiziskā izpratnē.
Kristīnas Poskas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra interpretācija vērsa uzmanību vēl uz kādu citu norādi – atslēgu uz Sestās simfonijas vēstījumu vērts meklēt arī saistībā ar “Jevgeņiju Oņeginu”, un ne jau tikai tādēļ, ka simfonijas trešās daļas semantika un rakstības modeļi nepārprotami sasaucas ar slaveno operas polonēzi. Un, pat ja šajā lasījumā pirmajā daļā domas skaidrība un jūtu ekspresija atkāpās diriģentes ieceru teorētisko konstrukciju priekšā, tālākais simfonijas risinājums saistīja gan ar spēles izteiksmīgumu un tembrāli daudzpusīgiem vaibstiem, gan ar eksistenciālas drāmas atspoguļojumu. Rezumējot – Čaikovskis ir dzīvāks par dzīvu. Viņš ir tepat, viņš uzrunā aizvien no jauna. Tāpat kā Hačaturjans, Šostakovičs un Šnitke. Gaidīšu Kristīnas Poskas interpretācijas arī šo meistaru simfonijām.
