Laime ir sociāla parādība. Saruna ar igauņu rakstnieci Mārju Kangro 1
Igauņu rakstniece MĀRJA KANGRO publicējas kopš 1999. gada, raksta dzeju, operu libretus, stāstus, bērnu grāmatas. Latviešu lasītājiem pazīstama ar 2018. gadā izdoto romānu “Stikla bērns”, kas apraksta reālu notikumu pašas Mārjas dzīvē – ļoti gaidīta bērna zaudējumu neārstējamas iedzimtas patoloģijas dēļ.
Mārja Kangro ir pazīstama Igaunijā gan ģimenes – viņa uzaugusi komponista Raimo Kangro un rakstnieces Lēlo Tungalas ģimenē –, gan pati savas daiļrades dēļ, tomēr publicitāte, ko radīja romāns “Stikla bērns”, ļoti atšķīrās no iepriekšējās lasītāju attieksmes. Var teikt, ka Igaunijas sabiedrība burtiski sadalījās divās pretējās pusēs, un nevienā no tām nebija vienaldzīgo. Daļa lasītāju sūtīja vēstules un īsziņas sociālajos tīklos, lai pateiktos par to, ka Mārja Kangro piešķīrusi balsi arī viņu sērām, citi – tostarp daudzi, kas grāmatu nebija lasījuši, – galvenokārt interneta komentāros nosodīja rakstnieci gan par viņas izvēli pārtraukt grūtniecību, gan arī par romānu, kas šo pieredzi iemūžināja.
– Vai atceraties, kad izlēmāt savu pieredzi ierakstīt grāmatā?
M. Kangro: – Jā, tas notika laikā, kad kopā ar manu partneri gaidījām grūtniecības pārtraukšanu slimnīcā. Biju līdzi paņēmusi datoru, domājot – ja būs jāgaida vairākas stundas, varbūt pastrādāšu pie tulkojuma, bet tad izlēmu – labāk detalizēti pierakstīšu visu, kas notiek, visu, ko piedzīvoju, minūti pa minūtei. Jau tad biju izlēmusi, ka izmantošu pierakstus kaut kad nākotnē, bet sākumā šķita, ka tas varētu būt garstāsts, varbūt novele, vēl nedomāju, ka mana pieredze kļūs par romānu.
Kad sāku rakstīt stāstu, izmantojot savas piezīmes, sapratu, ka šī tēma ir pelnījusi daudz vairāk uzmanības, daudz plašāku izskaidrojumu. Nolēmu – tai varētu būt daudz lielāks iespaids uz cilvēkiem, ja šo tēmu izvērsīšu pilnmetrāžas romānā.
– Te rodas jautājums par atšķirību starp romānu un dokumentālu darbu. Jūsu romānā ir reāla pieredze – daļa kritiķu apgalvoja, ka tādēļ grāmatai būtu jāatrodas dokumentālās, nevis daiļliteratūras plauktiņā. Taču, lasot stāstus vai romānus, mēs jau nezinām, ko cilvēks pats piedzīvojis – kaut kādā mērā gandrīz katra grāmata ir dokumentāla…
– Romānā izmantoju visu cilvēku īstos vārdus, tajā vispār nav pseidonīmu, tāpat īstie nosaukumi atstāti klīnikām, slimnīcām – viss, kā toreiz bija.
Es domāju, ka teorētiski vispār nav svarīgi, vai kaut kas patiešām ir vai nav noticis. Svarīgi, lai teksts, pats romāns, daiļdarbs atstātu iespaidu uz lasītājiem.
Man šķiet, šajā gadījumā lasītājam tas, ka es tiešām visam šim izgāju cauri, ir garantija, ka nemeloju, neko nesagudroju.
Arī manos īsajos stāstos mēdz būt reālistiskas detaļas un reāli prototipi, bet tur cenšos mainīt vārdus un apstākļus, lai viņus paslēptu, reizēm arī, lai padarītu sižetu interesantāku, bet šajā romānā viss bija tā, kā to piedzīvoju. Protams, nevar pateikt, ka tā ir precīza patiesība – tā ir mana versija par patiesību, pat dokumentāli stāsti zināmā mērā ir daiļliteratūra, un, ja šo stāstu izlasīs desmit cilvēki ar atšķirīgu pieredzi un uzskatiem, tad tie būs desmit dažādi stāsti, desmit dažādas patiesības.
– Savā grāmatā jums – un tas man šķiet īpaši pārsteidzoši – izdodas vienlaikus atklāt savu sāpju un apmulsuma dziļumu, un vienlaikus – izveidot zināmu distanci starp sevi un šīm jūtām, atstāt vietu refleksijai.
– Man bija svarīgi, lai nekļūstu pārmērīgi emocionāla. Šis notikums, pieredze jau pati sevī ir tik ļoti spēcīga, un tai ir tik liels iespaids uz katru, kurš to kādreiz piedzīvojis, ka man šķita, ja kļūšu pārāk emocionāla, sentimentāla, tas varētu visu sabojāt. Gribēju saviem lasītājiem dot brīvu izvēli, kā viņi jutīsies. Jā, domāju, ka tas ir mans māk-slinieciskais kredo – cenšos nepārspīlēt ar emocijām, un reizēm pie tā jāstrādā, jo, protams, nevaram būt arī pārāk atturīgi vai sausi, taču nedrīkst arī stāstu piebāzt ar savām emocijām, jāuzmana līdzsvars.
– Jūs arī reflektējat, kas notiktu, ja mazulis tomēr piedzimtu, vai jūs spētu ziedoties…
– Protams, šie apsvērumi ir klātesoši vienmēr, katram, kuram jāizdara šāda izvēle – paturēt bērnu, lai gan ir simtprocentīgi skaidrs, ka ar šādu iedzimtu saslimšanu viņš nevar nodzīvot ilgāk par nedēļu. Šķiet, Ukrainā bijis viens gadījums, kad mazulis nodzīvoja pāris mēnešus. Un, ja nu bērns piedzimst dzīvs, ir jāizdara izvēle par to, vai viņu laist pasaulē kā orgānu donoru – tā arī, manuprāt, ir ļoti drūma, baisa perspektīva.
Es apsvēru arī šādu iespēju, domājot, ka varētu vismaz palīdzēt citiem cilvēkiem, taču ārsti mani atrunāja, ka tā būtu pārāk smaga nasta, un es piekritu. Šajos gadījumos jau nevar būt drošs, ka mazulis tiešām piedzims dzīvs, un tad pieredzēt, kā viņš nākamajā mirklī tiek sagriezts gabaliņos, lai tos atdotu citiem bērniem, – arī tā nav priecīga izvēle…
– Šķiet, šajā situācijā vispār nav vienas pareizās izvēles.
– Jā, reizēm tu nonāc tādā vietā savā dzīvē, kurā nav pareizo ceļu, un tev vienkārši jāizvēlas viens no tiem, kaut arī zini, ka visi sāp.
– Tomēr Igaunijas galēji labie iebilda pret jūsu izvēli?
– Jā, daži pat nebija lasījuši romānu, bet bija dzirdējuši, ka tas ir par abortu, par sievieti, kura nogalina savu bērnu, un redzēja to kā stāstu par Igaunijas skaitlisko samazināšanos – briesmīgu piemēru tam, kur mūs novedīs sieviešu izvēles brīvība. (Iesmejas.)
– Šāda pieredze izmaina dzīvi uz visiem laikiem, tas nav kas tāds, ko var vienkārši nolikt un aizmirst. Ir pagājuši – cik? – pieci gadi?
– Četri. Protams, šī pieredze ar tevi paliek vienmēr, bet strādāt ar to, apstrādāt, verbalizēt – tas ļoti palīdz. Un rakstnieki, cilvēki, kuri raksta, savā ziņā ir privileģēti, jo, izvēloties vārdus, apstrādājot savu pieredzi, viņi ļauj lietām noskaidroties, un tās kļūst mazliet mazāk traģiskas – tā vairs nav necaurejama traģēdija, labāk izproti savas cerības, redzējumu, vēlmes. Kāpēc ir tik briesmīgi sāpīgi, kas ir tas, pēc kā tu sēro?
Jo tā ir ļoti sarežģīta situācija. Tu sēro par būtni, kuras vēl nemaz nav.
Jā, tas vairs nav embrijs, tas jau ir bērns ar visiem locekļiem un orgāniem, pat smadzenes viņam vēl bija, kaut arī manas diagnozes gadījumā tās turpmākajos mēnešos tiktu aizskalotas. Tomēr tas vēl nav īsti bērns – tu nezini, kā viņš izskatītos, kāds raksturs viņam būtu.
Tas arī filozofiski ir ļoti interesants jautājums. Dzīvība, kura tevī ir iemitinājusies un kuru tik neizturami skumji zaudēt – tā ir ļoti abstrakta būtne, taču tai bija noteikti gēni, rakstura iezīmes, potenciāls. Tu par šo bērnu sapņo un, viņu zaudējot, sēro par saviem sapņiem.
– Latvijā tikai trīs pēdējos gadus mums ir ceremonijas eņģeļbērniem – mazuļiem, kuri nav piedzimuši, ir piedzimuši nedzīvi vai arī miruši uzreiz pēc piedzimšanas. Taču ar šādu traģēdiju cilvēkiem nācies saskarties, kopš vien pastāv cilvēce…
– Šajā jomā ir arī ļoti daudz aizspriedumu. Esmu dzirdējusi, ka tas ir ļoti egocentriski – rakstīt par savu nedzimušo bērnu laikā, kad tik daudzi bērni mirst nepietiekamas pārtikas vai slimību dēļ, un viņu nāvi varbūt pamana tikai viņu mātes…
– Cik tas raksturīgi mums, cilvēkiem, pretstatīt vienu traģēdiju citai…
– Ir ļoti svarīgi rakstīt par šīm individuālajām pieredzēm, par konkrētiem piemēriem, jo tie ir ļoti atpazīstami cilvēkiem, kuri paši šādām izjūtām gājuši cauri. Viņi to saprot, redz, ka nav vienīgie, un varbūt tas arī zināmā mērā noņem stigmu – tu neesi izdarījis kaut ko sliktu, reizēm tā vienkārši notiek. Protams, kad tā notiek, tu sāc sevi analizēt – varbūt pie vainas bija tas vakars, kad iedzēru vīnu ar draugiem, nakts, kad pārāk maz gulēju.
Atkal un atkal caurskati visu savu grūtniecību, domājot, kas varētu būt vainojams, domājot – būtu taču bijis jābūt brīdim, kurā es kaut ko varēju izdarīt, izmainīt. Bet ārsti saka – tu neko nevari šajos gadījumos paredzēt, tā ir laimes spēle. Bet tu vienalga jūties vainīga, un arī tas ir normāli, arī tam jāiziet cauri. Tā ir daļa no misijas, kādēļ nolēmu uzrakstīt – ka šādi gadījumi notiek, un pie tā nav vainīgi paši cilvēki.
– Pirms šī romāna esat sarakstījusi libretus vairākām operām, un viena no tām, kā saprotu, bija par laimi?
– Jā, pasūtījuma darbs, balstīts Stīvena Hokinga grāmatā “Īsi par laika vēsturi”, par cilvēka laimi un astrofiziku. Bija jautri to rakstīt.
– Vai tas jums lika aizdomāties, kas ir laime, kas to rada?
– Tas ir ļoti sarežģīts, bet vienlaikus arī ļoti vienkāršs jautājums. Reizēm tu vienkārši esi laimīgs, un lielā mērā laime ir diezgan sociāla lieta. Atkarīga no attiecībām ar citām cilvēciskām būtnēm, no tavas apkārtnes. Tad ir laimes sajūta fiziskā, hormonālā līmenī – kad tev pietiek dopamīna, endorfīnu, un ir vairākas lietas, kas tev var palīdzēt iegūt šos hormonus.
Daži teiktu, ka tas ir pat galvenais aspekts, jo ar to var manipulēt – iedot cilvēkam antidepresantus, zāles, un viņi atkal būs laimīgi.
Bet es domāju, ka laime tomēr ir vairāk kompleksa lieta, kas ir ļoti cieši saistīta ar dzīves novērtēšanu, dzīves jēgu, to, ka jūties nozīmīgs cilvēkiem, ka saņem atzinību – tev nav jābūt lielai zvaigznei, bet jābūt drošam, ka tevi novērtē vismaz tuvākie cilvēki.
– Esat no ļoti radošas ģimenes….
– Tas droši vien ir iemesls, kādēļ arī pati rakstu. Ja ģimene būtu atšķirīga, iespējams, darītu kaut ko citu. (Smejas.) Taču tas, kā rakstu es, ļoti atšķiras no manas mātes stila – iespējams, tam ir kāds sakars ar Edipa kompleksu, man vajadzēja pierādīt sevi, pārspēt viņu, pierādīt, ka pati esmu personība, ka man ir nozīme.
Mums vienmēr bijušas ļoti tuvas attiecības ar māsām un māti, un mums ir ļoti līdzīga gaume, taču manai mammai ir ļoti melns humors.
Viņa ir ļoti interesanta personība, jo viņas publiskais tēls ļoti atšķiras no tā, kāda viņa ir tuvinieku lokā, ar mums viņa var būt ļoti sarkastiska ļoti asprātīgā veidā. Ar mani ir drīzāk – what you see is what you get*.
– Vai patlaban strādājat pie kaut kā jauna? (Saruna notika Latvijas Grāmatu izstādes laikā.)
– Tikko esmu pabeigusi savu jauno dzejas grāmatu Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, patlaban strādāju pie īso stāstu krājuma. Tāpat esmu apsolījusi kādai igauņu laikmetīgajai māk-sliniecei eseju par atpūtu un darbu – ļoti interesanta tēma. Te vietā jautājums, vai kāds, kurš strādā radošā profesijā, vispār var izbaudīt patiesu atvaļinājumu?…
Rakstniece Mārja Kangro viesojās Rīgā Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētās Latvijas grāmatu izstādes laikā.
* redzamais ir arī īstenība. (angļu val.)
