Māris Antonevičs: Seriāls “Profesionāļi”, un kurš ir “KPV LV” slepenais “patrons”? 1
“Bezpartejisku profesionāļu valdība, kurā iesaistīsies arī plašāka Latvijas sabiedrība.” Tā skanēja viens no trim Alda Gobzema piedāvātajiem valdības modeļiem, kuru tajā pašā dienā intervijā laikrakstam “Dienas Bizness” bija ieteicis Ainārs Šlesers, ar to vēl vairāk nostiprinot jau agrāk izteiktās aizdomas, ka tieši viņš ir “KPV LV” slepenais “patrons”.
Varbūt Šleseram/Gobzemam tiešām šķita, ka ar to viņi piedāvā kaut ko unikālu un nebijušu, bet patiesībā šie izteikumi liecina tikai par to, ka neko jaunu viņi izdomāt nevar.
Vārdu salikums “profesionāļu valdība” ir gandrīz tikpat vecs kā atjaunotās Latvijas politika. Kas tik to nav piedāvājis… Te jāpiebilst, ka parasti ar šo ideju vicinājušies tie, kam varas nav, bet ir liela vēlme tajā piedalīties, kaut vai attālināti. Tomēr ir arī izņēmumi.
Ideju par “profesionālu valdību” 90. gadu nogalē bieži mēdza piesaukt tolaik vēl diezgan populārās LSDSP līderi. Piemēram, 2000. gadā, iebilstot pret “Latvijas ceļa” politiķa Andra Bērziņa sastādīto Ministru kabinetu (bez LSDSP), sociāldemokrātu Saeimas frakcijas vadītājs Egils Baldzēns paziņoja, ka ideāli būtu “profesionāla valdība un bezpartejisks premjers”.
2002. gadā stafeti pārņēma jaundibinātā partija “Jaunais laiks” un tās vadītājs Einars Repše. “Izpildvarai pēc savas būtības būtu jābūt profesionālai, nevis politiskai,” intervijā “LA” tolaik stāstīja Repše, lai gan vēlāk viņa vadībā Ministru kabineta formēšana īpaši neatšķīrās no jau zināmās pieejas, kur partijas vienojas par darbu koalīcijā un izvirza amatiem savus pārstāvjus.
Kārtējā reize, kad atskanēja runas par “profesionāļu valdības” nepieciešamību, bija ekonomiskās krīze laiks – 2008. gada nogalē Sandra Kalniete, kura tolaik jau bija izstājusies no “Jaunā laika” un izveidojusi partiju “Pilsoniskā savienība”, norādīja: “Tādos apstākļos, kad valsts glābšanai ir nepieciešama lemtspējīga un zinoša valdība, ir tikai viena izeja – esošajai valdībai ir jāatkāpjas, politiskajām partijām, uzņēmējiem un sabiedrības pārstāvjiem ir jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas par profesionālu valdību, kurai Saeima piekrīt dot plašas pilnvaras.”
Paziņojums bija vērsts pret Ivara Godmaņa (LPP/”LC”) valdību. Taču tādus pašus pārmetumus un aicinājumus jau pēc pusgada saņēma Valdis Dombrovskis (“Jaunais laiks”) – šoreiz “profesionālās valdības” advokāti bija kreisi centriskā partija “Sabiedrība citai politikai”, kuras valdes priekšsēdētājs Aigars Štokenbergs uzstāja:
“Dombrovska valdības vietā nepieciešams izveidot nepolitizētu profesionāļu valdību, lai beidzot sāktu valsts izvešanu no ekonomiskās krīzes un novērstu iespēju Dombrovska valdībai ķerties pie 2010. gada valsts budžeta veidošanas, jo nav ne mazāko cerību par kompetences vai godaprāta pieaugumu šajā valdībā.” (Ironiski, ka vēlāk “SCP” un “Jaunais laiks” apvienojās vienā politiskā spēkā – “Vienotība”.)
Tā paša gada rudenī jau pēc 10. Saeimas vēlēšanām “profesionāļu” ideju lēnām pārņēma “Saskaņas centrs”, kas gadu gaitā to padarījis par savu politisko karogu. Tā 2010. gada oktobrī Ušakovs rakstīja vēstuli Dombrovskim, aicinot izveidot “vienotu, uz savstarpējas uzticības un cieņas balstītu spēcīgu koalīciju un profesionāļu valdību”.
Savukārt pēc Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanu izsludināšanas 2011. gadā savu palikšanu politikā ar šiem saukļiem neveiksmīgi centās panākt Šlesers, kura piedāvātā “profesionāļu valdība, kas cīnīsies par vietu globālajā ekonomikā” spēja izraisīt vien smaidu, jo sastāvēja no pārpalikušiem paša partijas biedriem kā, piemēram, Aldermane, Radzevičs, Turlais un citi.
Nākamā seriāla “Profesionāļi” sērija bija 11. Saeimas vēlēšanās labus rezultātus guvušās Reformu partijas līdera Valda Zatlera apņēmība: “Profesionālākie cilvēki profesionālā valdībā.” Un, kas interesanti, premjers Valdis Dombrovskis (“Vienotība”) apgalvoja, ka viņam tas izdevies, – 2011. gada 25. novembrī, aicinot balsot par savu sastādīto Ministru kabinetu, Dombrovskis sacīja:
“Runājot par valdības sastāvu, gribu uzsvērt, ka tas ir zīmīgs ar lielāko bezpartejisko profesionāļu skaitu atjaunotās brīvvalsts laikā, kuru šajā komandā ir pieci. Tas ir apliecinājums tam, ka partijas pirmajā plānā izvirza ministru kandidātu profesionalitāti.”
Savukārt pēc Dombrovska atkāpšanās 2013. gada nogalē “Saskaņas centrs” (“SC”) mēģināja pierunāt Valsts prezidentu, ka valdība jāveido no profesionāļiem, nevis parlamenta politiķiem, un tas esot priekšnoteikums, kas jāizvirza nākamajam premjera kandidātam. Taujāts, ko nozīmē profesionālā valdība, “Saskaņas” frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs atbildēja: “Kad nav tik neprofesionāla kā tagad.” Bet viņa toreizējais vietnieks Valērijs Agešins intervijā “Latvijas Avīzei” izteica versiju, ka “līdz vēlēšanām par ministriem tiek iecelti līdzšinējie ministriju valsts sekretāri”, jo tas “noņemtu spriedzi un ļautu mierīgi strādāt gan parlamentam, gan Ministru kabinetam”.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis vakar atsauca Gobzema kandidatūru, tā nu iepriekš paustā vēlme veidot “profesionāļu valdību” paliek tikai kā statistika šajā seriālā. Bet pavisam noteikti – kāds to noteikti darīs atkal ar domu, ka šis ir labs vārdu salikums politisko interešu bīdīšanai un publiskā tēla veidošanai.
