Māris Antonevičs: Seriāls “Ieplēstā partija” 2
Jautājums – vai partijai jābūt vienotai savos uzskatos un darbībā? Labs piemērs ir Amerikas Savienotajās Valstīs notiekošās politiskās debates. ASV prezidenta vēlēšanu specifika ir tā, ka vispirms notiek sacensības divu lielāko partiju – Demokrātu un Republikāņu – iekšienē. Daudzi viena politiskā spēka kandidāti cīnās par nomināciju, lai labākais vēlāk “finālā” tiktos aci pret aci ar konkurējošās partijas kandidātu. Tā sauktās priekšvēlēšanas (primaries) šogad izvērtušās īpaši asas, un vienas partijas pārstāvji viens otram velta niknas un pat aizskarošas replikas. Tas, protams, lielā mērā noticis, pateicoties odiozajam miljardierim Donaldam Trampam, kurš ar populistiskiem paziņojumiem spējis savākt diezgan lielu atbalstītāju skaitu Republikāņu nometnē. (Tie, kas sākumā paredzēja, ka Tramps ir tikai izrādes elements šajā vēlēšanu procesa stadijā, tagad kļuvuši domīgi.) Tramps pat atļāvās izsmiet citu savas partijas kandidātu Marko Rubio, kurš esot pārāk nosvīdis un “izskatās tā, it kā nupat būtu izkāpis no peldbaseina”. “Kad mums būs kaut kas jārisina ar Putinu, mums būs vajadzīgs cilvēks, kurš nav nosvīdis. Nē, nopietni. Jūs varat iedomāties – Putins sēž un gaida tikšanos, bet ienāk šis puisis,” ierēca Tramps. Turklāt tas nepalika tikai kā mirkļa joks, jo Tramps to atkārtoja vēl un vēl, pat nosūtot Rubio aukstu minerālūdeni un dvieļus, lai viņš atvēsinās. Savukārt citam savas partijas pārstāvim Tedam Krūzam, kurš uzvarēja pirmajās pirmsvēlēšanu sacīkstēs Aijovā, Tramps pārmet, ka viņš it kā neesot dzimis ASV, bet Kanādā, tāpēc neesot tiesīgs piedalīties prezidenta vēlēšanās. Konkurenti, protams, mēģina nenolaisties līdz tādam melu un apvainojumu līmenim, taču skaidrs, ka atbildi parādā nepaliek.
Otras lielās partijas – Demokrātu – sacīkstē varbūt nav tik daudz personīgu aizvainojumu, taču tur iezīmējas ļoti lielas ideoloģiskās atšķirības starp galvenajiem pretendentiem – Hilariju Klintoni un Bērniju Sandersu. Klintone labi atbilst līdzšinējam Republikāņu centriski liberālajam tēlam, bet Sanderss ir izteikti kreiss savos uzskatos, taču pagaidām viņa rezultāti ir labāki.
Protams, vienmēr paliek jautājums – kur ir robeža, kad veselīga konkurence un ideju cīņa sāk kaitēt partijai un tās iespējai realizēt politiku. Te jāatgriežas pie mūsu pašu partijām, un īpaši jau “Vienotības”, kas ar saviem iekšējiem konfliktiem atkal nonākusi uzmanības centrā. Valdības veidošanas seriāls ir noslēdzies, bet “Vienotības” seriālam nupat sākusies jaunā sezona. Ideju tās nosaukumam varētu aizņemties no jaunās LTV daudzsēriju filmas “Saplēstā krūze”. Varbūt – “Ieplēstā partija”.
Šonedēļ “Vienotības” valde mēģināja apspriest jautājumu par divu aktīvu partijas politiķu – Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes – izslēgšanu. Jau pirms sēdes presei tika noplūdināta informācija, ka šis solis varētu iegūt sniega bumbas efektu – par izstāšanos no partijas tad paziņotu vēl vairāki citi biedri, un, iespējams, tam būtu pat masveida raksturs. Baumas vai ne, bet lēmums tomēr netika pieņemts, vien apmaiņa ar Trampa stila “laipnībām”.
Iespējams, partijai bīstamāki ir nevis konflikti, bet mazspēja. Ja “Vienotības” valde nespēj pieņemt lēmumus, tad labāk konfliktu “iesaldēt”. Tas, starp citu, būtu diezgan raksturīgi partijai, atceroties, ka vairāki tās biedri mēdza “iesaldēt” savu darbību partijā – darboties tajā, izliekoties, ka tas nenotiek.
