Seriāls “Černobiļa”: melu cena un patiesības spēks 1
HBO miniseriāls “Černobiļa” vienā mirklī ir kļuvis par mūsdienu klasiku. Par to jau daudz rakstījuši kinokritiķi un citi skatītāji gan rietumvalstīs, gan bijušajā Padomju Savienības teritorijā, slavējot autoru vērību pret vēsturiskām detaļām, cieņu pret faktiem, kulturālo jutīgumu un emocionālo jaudu.
Nedēļu pēc pēdējās sērijas pirmizrādes interneta populārākās kino datubāzes “IMDb.com” lietotāji “Černobiļu” iebalsoja labāko TV seriālu topa pirmajā vietā. Seriāls ir panākums ne tikai tā autoram Kreigam Mazinam, bet arī mūsu kaimiņvalsts Lietuvas kinoindustrijai – tieši tur filmēta lielākā daļa materiāla. Kā mūsdienu jaunajā TV zelta laikmetā seriālam izdevies gūt tādu ievērību?
Eksistenciālās šausmas un poētika
Neierasti un gandrīz vai pretrunā ar klasiskās scenārijrakstniecības likumiem “Černobiļa” sākas ar beigām – katastrofas izmeklēšanas komisijas locekļa, ķīmiķa Valērija Ļegasova pašnāvību, ko viņš izdarīja precīzi divus gadus pēc sprādziena Černobiļas AES.
Dažas minūtes vēlāk skatītāji kļūst par lieciniekiem katastrofai – taču vispirms nevis no tās epicentra, bet gan no attāluma – Pripjatas ugunsdzēsēja Ignatenko dzīvokļa loga. Viņš bija viens no pirmajiem glābējiem, kas ieradās dzēst liesmojošās ceturtā reaktora drupas un uzreiz saņēma nāvējošu radiācijas dozu.
Un tikai tad skatītāji, šokēti un apjukuši par šo elli, kas piepeši pavērusies zemes virsū, tiek iesviesti turpmākajās haotiskajās un izmisīgajās 1986. gada 26. aprīļa nakts norisēs Černobiļas atomstacijā, ko seriāla veidotāji ir fiksējuši brīžiem ar sekunžu dokumentālu precizitāti.
Pie notikumiem, kas noveda pie reaktora sprādziena, mēs atkal atgriezīsimies tikai piektajā, noslēdzošajā, sērijā – pārējās veltītas pašaizliedzīgajiem reaktora dzēšanas un katastrofas seku novēršanas darbiem pirmajās dienās un mēnešos pēc traģēdijas.
Tās seriāla autori (zviedru režisors Johans Renks, kurš uzņēmis populāru seriālu “Vikingi”, “Staigājošie miroņi” un “Pārkāpt robežu” sērijas un operators Jakobs Īre, kas strādājis arī pie Latvijas kinofestivālos rādītajām neatkarīgajām filmām “Telma”, “Oslo, 31. augusts”, “Skaļāk par sprādzieniem”) atklāj skarbi minimālistiskā, kā paši to raksturo “skandināviskā”, bet brīžiem pārsteidzoši poētiskā manierē.
Kad notika Černobiļas katastrofa, seriāla scenārija autoram, amerikānim Kreigam Mazinam bija 15 gadi.
Intervijās viņš stāsta, ka vienmēr zinājis vispārīgus faktus par Černobiļu, taču nav sapratis, kā šī katastrofa ir bijusi iespējama.
Intelektuālā ziņkārība pamudinājusi sākt izpēti, bet emocionālā pārliecība, ka par šo visu pasaulei jāuzzina detalizēti, nobriedusi, kad Mazins izlasījis Nobela prēmijas laureātes, baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas grāmatu “Černobiļa. Lūgšana”, kurā apkopotas katastrofu pieredzējušo ļaužu liecības.
Daudzi no notikumiem ir bijuši tik neticami, ka, scenāriju rakstot, viņš nolēmis pieturēties pie pašas piezemētākās notikumu versijas, jo tā ir bijusi šokējoša – nav bijis nekādas nepieciešamības realitāti izpušķot.
Dzīves un mākslas patiesība
Mazins kopumā pavadījis četrus gadus, veicot izpēti, un, rakstot par “Černobiļu”, kritiķi nebeidz slavēt autentisko noskaņu, kādu veidotāji spējuši panākt – no kristāla pelnutraukiem līdz “VEF” telefoniem, no sporta krekliņiem līdz poliestera uzvalkiem, no nodzeltējušām tapetēm līdz “vispārējai bezcerībai apgaismojumā”.
Ne tikai daudzi kadri ir inscenēti viens pret viens no pieejamiem dokumentāliem foto un videomateriāliem, seriālā prasmīgi integrēti dokumentāli materiāli – oriģinālais paziņojums par Pripjatas evakuāciju, amerikāņu ziņu sižets u. tml.
Taču, lai cik svarīgs būtu autentiskums “burtā” – un Mazinam tas tiešām ir bijis svarīgs, viņš uzsver, ka vēlējies panākt maksimālu precizitāti lietiskajās detaļās, izrādot cieņu cilvēkiem, kas Černobiļai ziedojuši dzīvību un veselību – svarīgāks par to ir autentiskums garā. Tas ir, izpratne par sabiedrību un kultūru, par varoņu motivāciju šajā sociālajā, politiskajā un ekonomiskajā iekārtā, par to, kā darbojās sistēma, kurā šāda katastrofa varēja notikt.
Un, šķiet, tieši šajā ziņā “Černobiļa” ir pārāka par jebkuru līdz šim rietumvalstīs (vai, ja ticam žurnālistam Slavam Malamudam, kura detalizēto seriāla analīzi iesaku uzmeklēt mikroblogošanas vietnē “Twitter”, kur tā sasniegusi milzu popularitāti, arī Krievijā) tapušu darbu par Padomju Savienību.
Piemēram, kaut vai partijas komitejas sapulce, kurā gados vecākais komitejas loceklis, pretēji tam, ko varētu sagaidīt no Holivudas klišejām, nevis sniedz gudru padomu, bet gan norāj jaunāku komitejas locekli, kurš uzdrošinājies apvaicāties, vai tomēr nevajadzētu sākt iedzīvotāju evakuāciju. Un saņem par to vētrainus aplausus.
Šis autentiskums garā ļauj pieņemt arī tos seriāla aspektus, kuros dzīve pakārtota dramaturģijai.
Tā, lai gan lielākā daļa personāžu, tostarp Valērijs Ļegasovs (Džareds Hariss) un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Boriss Ščerbina (Stellans Skašgords) ir reālas vēsturiskas personas, pārējos reaktora katastrofas izpētē iesaistītos zinātniekus reprezentē fikcionāla varone Uļjana Homjuka (Emīlija Vatsone).
Taču “Černobiļas” autors neklusē par to, ka dramaturģiskas un tematiskas skaidrības vārdā ir atkāpies no faktiem un vietām mainījis notikumu hronoloģiju. Tieši pretēji – vienlaikus ar seriālu Mazins ierakstījis arī piecdaļīgu podkastu, kurā detalizēti iztirzā un pamato savas izvēles un atšķirību starp dzīves un mākslas patiesību, tā sniedzot aizraujošu ieskatu “Černobiļas” tapšanas procesā un aicinot vēl dziļāk domāt par neizbēgamo cilvēka tieksmi pārvērst dzīves pieredzi stāstos – un atgādinot, ka ir jāseko līdzi tam, kā mēs to darām, jo melu cena ir drausmīga.
Seriāla tēma tā tiek uzskatāmi izvērsta, rādot, ka runa jau nav tikai par PSRS vai Černobiļu, ja nu kādam par to vēl bija šaubas.
Godprātības spēks pārsātinājuma laikmetā
Savā podkastā Mazins nebeidz pateikties arī tiem, kas palīdzējuši seriālam tapt tik augstā autentiskuma līmenī, tostarp filmēšanas grupai Lietuvā, kur “Černobiļa” uzņemta gandrīz pilnībā – 2018. gada pavasarī un vasarā filmēšana norisinājās 80. gados uzceltajā Fabijonišķes mikrorajonā Viļņā, Kauņā un Ignalinas AES (kuras divi reaktori bija tā paša RBKM tipa kā Černobiļā), kā arī Kijevā, Ukrainā.
Kā ziņo Lietuvas prese, filmēšanā norises organizēšana un kā statisti bijuši iesaistīti ap 300 cilvēku, bet lielākajos masu skatos – pat 700. Šāda mēroga filmēšana ir izcila pieredze nozares profesionāļiem un tādejādi ieguldījums vietējā kino attīstībā, taču tas nav viss – ārzemju filmēšanas grupas “silda” ekonomiku arī dažādos citos veidos, sākot no izmantotajiem viesmīlības pakalpojumiem un beidzot ar tūrismu. Piemēram, Viļņas tūrisma portāls jau reklamē iespējas aplūkot seriāla uzņemšanas vietas.
Lai gan vēl nav ziņu, kādu iespaidu seriāls ir atstājis uz tūrismu Lietuvā, kopš seriāla demonstrēšanas sākuma uz Černobiļu rezervēto ekskursiju skaits ir pieaudzis par 35%.
No vienas puses, šāds efekts populāram seriālam it kā ir paredzams, pat neizbēgams, lai kā mēs to vērtētu. Taču, no otras, mūsdienu audiovizuālā un informatīvā pārsātinājuma laikmetā, kad šķiet, ka viss, ko vēlamies, ir aizmirsties un tikt izklaidētiem, tas, ka tik nopietns kinodarbs, kas necenšas vienkāršot vai atvieglot tā skatīšanās pieredzi, tik strauji izpelnās popularitāti, manuprāt, liecina vēl par ko citu.
Proti, mēs atpazīstam un joprojām novērtējam godprātību, cieņu un patiesu interesi un aizrautību – un tās ir redzamas un jūtamas ikvienā intervijā ar Kreigu Mazinu, Johanu Renku un seriāla aktieriem.
“Černobiļa” viennozīmīgi ir radījusi jaunus standartus kino veidotājiem, kas vēlas veidot autentiskas vēsturiskas drāmas.
Vai šim kultūras produktam ir pietiekams spēks likt arī tā patērētājiem kļūt vērīgākiem un atklātākiem, pārvērtēt savu mazo melu nozīmi, uzņemties atbildību un nepieļaut jaunas katastrofas “viltus ziņu” laikmetā, kad stāvam uz klimata apokalipes sliekšņa – varam tikai cerēt kopā ar tā autoru.
