Seriāla “Viss pa jaunam” režisors Ivars Tontegode: “Kino ir bauda, lai arī ļoti sāpīga” 0
Pēc vairākiem spilgtiem kinodarbiem īsfilmas, melnās komēdijas un dokumentāla kino žanrā, režisors Ivars Tontegode nebeidz pārsteigt. Pašlaik viņš ne tikai ir ceļā uz jaunu latviešu zinātniskās fantastikas filmu, bet arī kļuvis par kanāla TV3 seriāla “Viss pa jaunam” otru režisoru, pievienojoties Jurijam Djakonovam. “Lai arī seriāls ir Portugālē tapuša stāsta adaptācija, tas tikpat labi ir Latvijas sabiedrības spogulis, un mūsu uzdevums ir paspilgtināt komisko,” uzskata Ivars Tontegode.
Ivar, esat atradis brīdi sarunai, pats esot kinoļaužu Mekā, Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā. Berlināle jums ir ikgadēja nepieciešamība?
Jā, braucu jau trešo gadu un atzīstos, ka daru to ne tāpēc, lai skatītos filmas. Patiesībā es turp dodos kopā ar savu producenti Gunu Stahovsku, kura gatavo manu jauno filmu “Spinners”, ko varētu uzskatīt par Latvijā pirmo zinātniskās fantastikas filmu. Šeit dibinām kontaktus un uzturam esošos, vēloties attīstīt savu projektu. Berlīne kino cilvēkam ir savā ziņā izdevīgs punkts, jo vēsturiski savieno Austrumus un Rietumus.
Un tomēr, Berlināles sakarā nevar nerunāt par filmu konkursu.
Jāatzīstas, ka Berlināle nav mans tuvākais festivāls, jo neesmu līdz galam iekšā tā dēvētajā Eiropas kino. Mani vairāk interesē filmu festivāls Sidžesā, Spānijā, tāpat Kannu kinofestivāls – šovasar man tas kļuva par ļoti patīkamu piedzīvojumu. Tāpat arī Venēcijas kinofestivāls. Šie festivāli vairāk interesējas par žanru kino, un tieši tāda veida kino interesē arī mani – īpaši zinātniskā fantastika, šausmu filmas. Kaut kas tāds kā Roberta Egersa jaunākā, lentē uzņemtā filma “Bāka” (“The Lighthouse”) vai viņa iepriekšējā filma “Ragana” (“The Wich”), vai, piemēram, Ari Astera filma “Saulgriežu kults” (“Midsommar”), kuras, lai arī ir šausmu filmas, nav nedz virspusējas, nedz seklas. Ja tomēr jāpiemin kāda laba filma, kas šogad skatāma Berlīnē, tad tā ir vācu režisora Fatiha Akina filma “Zelta cimds” – pasmaga un provokatīva ironija, kurā var saskatīt kaut ko no sevis.
Diezgan uzkrītoši, ka jūsu filmas, tostarp “Sēņotāji”, arī filma par Knutu Skujenieku līdz šim raksturotas ar diviem galvenajiem epitetiem – “ironisks” un “provokatīvs”. Un kā šajā radošajā virzībā “ierakstās” interese par zinātnisko fantastiku?
Jā, piekrītu, ka ir gan ironija, gan provokācija. Pēdējo gan neradu mērķtiecīgi. Ejot tālāk, mēģinu atklāt sev jaunus žanrus. Izmēģināju spēkus absurdajā komēdijā, es domāju “Sēņotājus”, tad ar “Knutifikāciju” aizgāju uz dokumentālo filmu ar eksperimentālā kino elementiem. Tagad dodos atkal izzināt jaunu kino žanru, kurš mums Latvijā nav pārāk attīstīts – mums taču pārāk bieži nerodas jaunas šausmu vai fantastikas filmas. Manā skatījumā fantastikas žanrs dod diezgan lielu radošu brīvību. Protams, pat ja tur figurē, piemēram, citplanētieši, es nerisinu citplanētiešu, bet cilvēku problēmas. Fantastika ir tikai filtrs, taču citplanētieši ļauj brīvāk runāt par dažādām cilvēku problēmām.
Kas ir “Spinners”, vārds topošās filmas nosaukumā?
Savā ziņā esam balstījušies uz mākslinieka Artūra Bērziņa grāmatas “Visuma vērpēji” ideju. Tomēr vārds “spinners” līdzīgi kā “knutifikācjia” ir asociatīvs jēdziens. “Spinners” jeb vērpēji saistās ar procesu, kurā simboliskā “sansaras ratā” ir ieslēgti cilvēki, kuri nezina, ka ar viņiem manipulē. Mūsu gadījumā galvenā varone ir tīņu meitene un centrā ir viņas pieaugšana. Tas ir vecums, kurā bieži vien notiek konfrontācija ar sabiedrību un ģimeni. Mēs hiperbolizējam ģimeni un sabiedrību, pārvēršot teju par savādākām būtnēm. Jaunajai meitenei jāpiedzīvo atklāsme, ka viss, kam viņa līdz šim ticējusi un ko domājusi, patiesībā ir citādi.
Jūsu pētījumi neatstāj vienaldzīgu. Līdz šim bijušas reakcijas no neviltotas intereses līdz pat aizliegumam savulaik izrādīt “Sēņotājus” kādā kultūras namā.
Man šķiet, sabiedrībai jāmācās būt atvērtākai kaut kam jaunam, ir jāspēj to piedzīvot. Mēs vienkārši nevaram atzīt, un es te runāju arī par sevi, ka esam nedaudz provinciāli. Tomēr esam Eiropas pašā malā. Risinot pats savu dumjību un provinciālismu, es mēģinu atrast tajā visā komiskumu.
Vai komiskais elements bija iemesls iesaistīties seriāla režijā?
Jā, seriāls “Viss pa jaunam” ir komēdija, kurai ir 40 sērijas, no kurām lielākā daļa jau nofilmēta. Gribētos domāt, ka mums abiem – man un režisoram Jurijam Djakonovam – viss ir kārtībā ar humora izjūtu, tāpēc esam tur, kur esam. Seriāla trešajā sezonā cenšamies paspilgtināt tieši komisko. Skaistkalnos (apdzīvota vieta seriālā) varoņi “sacepas” par sīkumiem, lamā viens otru, bet pēcāk pussekundē to atkal aizmirst un dzīvo tālāk. Tas, kas notiek Skaistkalnos un “Viss pa jaunam”, ir tāds foršs spogulis Latvijas sabiedrībai.
Seriāli mūsdienās kvalitātes ziņā nereti līdzinās pilnmetrāžas filmām. Bet kas jūs kā režisoru saista šajā formātā?
Protams, sevi vairāk jūtu kā kinorežisoru. Viens ir aspekts, ka šis darbs gluži vienkārši palīdz uzturēt kino maņas un, nav noslēpums, ļauj nopelnīt maizei. Šobrīd pasaulē patiešām piedzīvojam īstu seriālu uzvaras gājienu, piemēram, HBO vai “Netflix” seriāli šobrīd vairāk līdzinās filmām. Šādā fonā mums, protams, neiet viegli, jo budžeti ir tādi, kādi tie ir. Man šī bija iespēja pastrādāt ar visa spektra aktieriem no visiem Latvijas teātriem. Dažos aktieros saskatīju milzīgu potenciālu, vēlmi un iespēju kāpt ārā no savas komforta zonas.
Latviešu kino jūs saista?
Mani patīkami pārsteidza “Dvēseļu putenis”. Pirmkārt, episkais kino ir tas, kas interesē arī mani pašu. Protams, šaubos, vai var divās stundās izstāstīt “Dvēseļu puteni”, taču mani sajūsmināja kas cits. Tā kā pats pārzinu dažādu specefektu veidošanu, tad biju sajūsmā par pasaules līmeņa ļoti kvalitatīvu darbu, ko izdarījuši filmas veidotāji.
Literatūras pārnešana kino ir tendence, kas ienākusi gan jūsu darbos, gan pēdējo gadu latviešu kino.
Tā ir ļoti gudra tendence. Iespējams, tāpēc man pat nedaudz krīt uz nerviem Berlināles uzstādījums, kura centrā ir tā dēvētais autorkino. Tajā var just milzīgu autora, režisora egoismu. Viņš izdarīs visu – uzrakstīs lielisku scenāriju, izdomās superīgus tēlus. Taču, ja atskatāmies uz īstiem kino vēstures meistariem – Tarkovski, Kubriku –, redzam, ka viņi ir ņēmuši par pamatu ļoti labu literatūru. Tādā gadījumā tev nav jānodarbojas ar sava ego ekshibicionismu. Viena no latviešu kino lielām problēmām – tajā ir ļoti daudz ekshibicionisma, kad autors, režisors domā, ka viens ir spējīgs izstāstīt ļoti labu stāstu. Pats esmu bijis šajā grāvī un eksponējis uzpūstu ego. Uzskatu, ka kino tomēr ir komandas darbs.
Savām filmām scenārijus taču radāt pats?
Sākumā vienmēr rakstu pats, veicu arī pirmo melno montāžu, taču pēc tam to apstrādā profesionāls scenārists vai montāžas režisors. Man ir svarīgi, lai sākotnēji būtu fiksēta doma, ko mēģinu aiznest līdz skatītājam. Topošajai filmai, piemēram, ir bijuši četri scenārija varianti. Viens scenārijs ir aptuveni 120 lapu teksts, tas ir milzu apjoms. Mani mazliet skumdina tas, ka sabiedrība īsti nav izglītota par to, ko nozīmē kino veidošana. To veicinājusi kino pārprodukcija platformās, kurās pieejams tonnām filmu. Skatītājs šobrīd ir izlepis, nereti izsaka virspusējus viedokļus. Mums ir attīstīta teātra kultūra, bet ne pārāk attīstīta kino un tā novērtēšanas kultūra.
“Knutifikācijas” devīze ir “dzīve ir grūta”. Tāpat kā kino. Kas tad jūs arvien saista kino procesā?
No tās neesmu atteicies joprojām. Par kino runājot – vienkārši nekas cits mani neinteresē. Manā gadījumā nekas labāks nav izdomāts. Kino ir bauda, lai arī ļoti sāpīga bauda.
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Spītīgs. Nekaunīgs. Godīgs.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez filmas noskatīšanās. Ievērojam Dāvja Sīmaņa pausto, ka dienā jāredz vismaz viena filma.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Lepojos, ka esmu uzfilmējis tās filmas, ko esmu. Ja arī citiem ar to neatrisināju kādas problēmas, pats pēc tām kļuvu mierīgs.
Labākā izklaide?
Gulēšana.
