Seriāla “Viņas melo labāk” aktrise Laura Atelsone: “Sākumā mans aktrises ceļš nebija rozēm kaisīts!” 0
Ir sākusies jauna, intriģējoša populārā TV3 seriāla “Viņas melo labāk” sezona, un tā nesusi ne tikai negaidītus sižeta pavērsienus, bet arī izmaiņas aktieru sastāvā. Jaunajā sezonā zvaigžņotajai seriāla spēlmaņu saimei pirmoreiz pievienojusies aktrise Laura Atelsone. Simpātiskā gaišmate spēlē bārmeni Keitu – sievieti, kurai būs īpaša loma Andra Buļa atveidotā Māra sirdī.
Lauru Atelsoni televīzijas skatītāji būs jau ievērojuši TV3 seriāla “Radiņi” kadros, kur viņa spēlē mazās meitiņas Kates mammu Daci, kā arī agrāk seriālos “Ēnu spēles”, “UgunsGrēks” un “Būt mīlētai”. Laura spēlējusi Dailes teātrī (Oskars Koršunovs, “Izraidītie”), Daugavpils tēatrī, bet šajā sezonā aktrisi varam sastapt Valmieras teātra izrādēs “Baladīna” un “Valoņas naktis”, gan arī Rēzeknes teātrī “Joriks”, kur aktrise pērn iestudēja savu pirmo monoizrādi “Dievs. Daba. Darbs” pēc Annas Brigaderes darba motīviem. Tikko pārkāpusi 30 gadu slieksni, Laura smaidot par sevi teic – arvien jūtas kā jauniņā, atzīstot – viņai tīk radoši izaicinājumi un lēcieni nezināmajā.
Monoizrāde Rēzeknē ir loģisks iznākums tavām režijas studijām pēc aktieru kursa pabeigšanas?
Režisora diploma vēl kabatā nav, bet interese un vilkme tajā virzienā visu laiku nāk līdzi. Režija mani šobrīd interesē arvien vairāk – aktieris tomēr bieži ir izpildītājs, taču iekšēji gribas būt radītājam. Man vienkārši ir vēlme kaut ko radīt no sevis – tas visu laiku nāk ārā paralēli aktierspēlei. Rakstu dzeju, ko gribētu pārvērst mūzikā, “pindzelēju” jau kopš bērnības mākslas skoliņām. Vēl arī fotogrāfija. Pavisam drīz “Spicē” būs fotoizstāde, kurai iedvesma gūta pasaulslavenā fotogrāfa Pītera Lindberga grandiozajos darbos. Mums nav klintis, taču “Porsche” auto, sievietes, jūra un “Amoralle” tērpi gan ir. Man šķita, ka kaut ko tik brīnišķīgu kā Lindbergs varam radīt arī tepat Latvijā – savācot lielisku profesionāļu komandu, tapa vienreizēja fotosesija. Gribēju notvert mirkli, grandiozu skaistumu – tas bija kaut kas ļoti baudpilns.
Nebūt piesaistītai konkrēta teātra štatam ir priekšrocība?
Iespējams. Katrā teātrī ir savs iekšējais kosmoss, un varbūt ir labi, ka neiegrimsti tās vietas dzīvītē, bet raugies uz to no lidojuma. Aktieris jau ir tāda profesija, kas mīt iztēlē nelielā saistībā ar zemi. No otras puses – tu neesi nekur iesakņojies. Tomēr šādi esmu iepazinusi dažādus teātrus. Taču svarīgāk par visu man ir būšana attīstībā, kustībā. Tā ir manā dabā – esmu cilvēks, kuram vajag nemitīgu realizēšanos. Esmu no tiem, kuri turpina degt jebkādos apstākļos.
Kad izvēlējies stāties aktieros, tas esot bijis tavs vienīgais iespējamais profesijas variants. Tagad, kad tikko esi nosvinējusi 30. dzimšanas dienu, ir tāpat?
Protams, šajā laikā neesmu iztikusi bez šaubām. Īpaši jau manā gadījumā, kad sākumā mans aktrises ceļš nebija rozēm kaisīts – mani neaicināja teātrī, viss nenoritēja gludi.
Man šķiet, viss sākuma posms bija tāda iešana pa visdziļāko mežu. Bija lielas ambīcijas un ir joprojām, bet realitāte daudz maina.
Šaubas paliek vienmēr, tomēr zinu, ka aktiera darbam nav robežu. Aktieris aug ar katru jaunu lomu, un, jo vairāk to ir, jo lielāks aktieris esi. Esmu ļoti pateicīga par Iļjas Bočarņikova, MHAT augstskolas pasniedzēja, piedāvājumu mums, četriem aktieriem, spēlēt Rēzeknē.
Kāpēc tevi interesēja Anna Brigadere?
Mani saistīja ģimenes tēma. Ģimene ir mūsu personības pamats, ģimenes spēks dod katram cilvēkam to, kas viņš ir. Simtgades kontekstā šīs idejas kaut kā salikās pa plauktiņiem. Un ar šo izrādi gribēju pateikt paldies saviem vecvecākiem. Vecmāmiņa ir ķīmiķe, ārkārtīgi sabiedrisks cilvēks, pie sevis uzņēmusi daudz slavenu cilvēku. Viņas pēdiņās bērnībā Madonas pusē daudz staigājos un viņas gēnu jūtu sevī. Opis ir mākslinieks. Esmu dzirdējusi, ka vecvecāku īpašības visspilgtāk pārmantojas mazbērnos, un es varētu būt tas gadījums. Man prieks, ka viņi redzēja šo izrādi.
Seriāls, kino, teātris – kurš tuvāks?
Mūžam atcerēšos, ko man teica režisors Māris Martinsons: teātris, kino, televīzija – tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Un es viņam pilnībā piekrītu. Tomēr interesants process ir katrā no tiem. Kā cilvēks un kā profesionālis tu esi bagātāks, ja esi piedalījies gan performancēs, gan filmējies kino, gan pastrādājis ar dažādiem režisoriem.
Pati seriālus skaties?
Nē. Vispār neskatos televīziju. Mani vairāk interesē dzīve, kino, īpaši latviešu jaunais kino. Ļoti gribētu izmēģināt spēkus kino vairāk.
Kā nokļuvi somu pilnmetrāžas filmā “Velna līgava”?
Izturēju atlasi. Tas bija varens piedzīvojums. Filmu filmēja Vecrīgā viduslaiku pagrabos, man bija virtuves kalpones loma. Toreiz biju pilnībā pārņemta ar maģisko lielā kino sajūtu. Strādāja milzīga komanda, lai radītu to kadra īstenību. Man ļoti patīk, ja režisors ir juvelieris, ka viss izstrādāts līdz pēdējam sīkumam – tāds man šķiet Larss fon Trīrs. Mani saista tas, ka var just, ka tu esi pilnībā tajā kino uzburtajā pasaulē, ka tas līdz sīkumam ir autordarbs. Mani pēdējā laikā interesē šis “mans” – kas tas īsti ir un kā pie tā tikt. Trīs gadus vecs bērniņš spiedz “mans” par mantiņu, bet, kad trijnieka gadskaitlim pieliek nullīti, tad šis “mans” jau ir kaut kas cits. Mana zeme, mana Latvija, mana ģimene, profesija – “mans” tagad nozīmē atbildību. Tas neskan kautrīgi, bet lepni.
Mazliet pasmaidot, varētu teikt, ka no senlaicīgas virtuves kinofilmā esi nokļuvusi aiz bāra letes – es domāju Keitu seriālā “Viņas melo labāk”. Viņa taču ir bārmene?
Jā. Šis tas par bārmeņa lietām bija jāapgūst, bet seriāls nav tā reize, kurā varu ārkārtīgi ekspresīvi izpausties – pudeles pa gaisu nemētāju. Reizēm man saka – Laura, vajag vienkāršāk, mierīgāk. Keita ir palikusi bez mammas un apprecējusi vīrieti, kurš neciena sievietes. Ap viņu ir krimināla atmosfēra – alkohols, zādzības. Par mīlestību tur grūti runāt. Viņa ir nomocīta destruktīvās attiecībās, šķiras un mēģina atgūt mantoto īpašumu. Ir nejauša tikšanās ar Māri, ko spēlē Andris Bulis, un sākas kaut kas, ko es sauktu par mīlestību.
Paradoksāli, bet pie mums lielāko ievērību nereti izpelnās nevis teātru aktieri, bet seriālu zvaigznes.
Laikam tāpēc, ka tā tu nokļūsti pie katra mājās. Bet es atpazīstamību nejūtu, laikam viss vēl priekšā. Turklāt esmu pieradusi pie pastāvīgas uzmanības, jo dzīvē iznācis tā, ka vienmēr visur esmu bijusi jauniņā, un jauniņajiem vienmēr pievērš pastiprinātu uzmanību. Bieži mainīju skolas, esmu bijusi dažādās teātra trupās. Reizēm pat ir gribējies, lai tās uzmanības ir mazāk.
Arī “Viņas melo labāk” komandā esi jauniņā. Kā jūties starp pieredzējušām zvaigznēm?
Labi. Atceros to laiku, kad, tikko beigusi akadēmiju, spēlēju izrādē “Izraidītie” – Dailes teātris man šķita kā dievi. Bija milzīga bijība un cieņa. Tagad jūtos lieliski. Andris Bulis ir milzīgs profesionālis, drosmīgs aktieris ar vētrainu profesionālo karjeru. Man ļoti patīk strādāt ar īstiem meistariem – profesionāļiem. To izbaudu jau Valmieras teātrī, spēlējot “Valoņas naktīs” kopā ar Imantu Stradu – ir sajūta, ka uz skatuves spēlējam pingpongu, tāds kaifs – tik viegli tas ir.
Kā nokļuvi Valmieras teātrī?
Uzrunāju savus kursa vadītājus, sakot, ka gribu augt. Indrai Rogai bija uzreiz divi piedāvājumi – tas bija skaistākais, ko varēju iedomāties. Trakākais bija ielēkt Viestura Kairiša izrādē “Baladīna” – bija sajūta, it kā lēktu ar izpletni. Parasti aktierim vajag vismaz divus mēnešus, lai apdzīvotu lomu, saprastu, kā darbojas izrādes mehānisms, bet man viss notika tādā “tikš–tikš–takš un gatavs” režīmā. Pēc viena mēģinājuma jau spēlēju! Tas bija milzīgs izaicinājums.
Ko Laura dara, kad nespēlē teātrī, nefilmējas?
Vasarā mani reizēm var sastapt pasākumu vadītājas lomā, es sportoju, esmu kopā ar draugiem, bet pārsvarā tās ir radošas izpausmes. Vēl vasarā man ir vajadzīga jūra un saule. Ne velti senos mītos sieviete attēlota kā mēness, bet vīrietis – kā saule. Acīmredzot sievietei vajadzīgs uzņemt siltumu ne tikai no vīrieša, bet arī no dabas, lielā saules dieva Ra. Vēl ceļoju – decembrī kopā ar draudzenēm bijām Islandē – patrāpījās izdevīgas lidmašīnas biļetes. Pirmoreiz mūžā raudāju no dabas skaistuma.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Drosme. Pašpārliecinātība. Mīlestība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez tīrības – fiziskas un garīgas, ēdiena un saskarsmes ar cilvēkiem.
Lielākais sasniegums darbā?
Vēl priekšā. Līdz šim – monoizrāde “Dievs. Daba. Darbs”.
Labākā izklaide?
Ceļot, lai redzētu citas kultūras.
