Sergejs Žoltoks. Hokejā līdz pēdējai elpai 0
Nu jau astoņus gadus mūsu vidū nav izcilā Latvijas hokejista SERGEJA ŽOLTOKA. Viņa sirds pārstāja pukstēt 2004. gada 3. novembrī spēles laikā Minskā. “Es pie sevis domāju, ka Dievs man sūtīja tādu bērnu,” izstaigājot atmiņu takas, asarām acīs teic Sergeja māte Dženija Čagina. 2. decembrī Žoltokam apritētu 40.
Draudzība uz mūžu
Hokejā Sergejs sāka trenēties vēlu – astoņu gadu vecumā, kad citi puikas jau mācēja slidot. Mamma Dženija Čagina nedomāja, ka no dēla sanāks liels sportists: – Pusotra mēneša vecumā Sergejs ļoti smagi saslima ar gripu un nopietnām komplikācijām. Ārsti viņu burtiski no nāves izvilka, bet mums daudz nācās strādāt, viņam kājām refleksi nedarbojās.
Kad Sergejam bija trīs gadi, vecāki izšķīrās un mātei izveidojās citas attiecības. Patēvs ar Sergeju ātri atrada kopīgu valodu un iznesa uz saviem pleciem hokejista audzināšanas smagumu – katru rītu piecos cēlās, lai ar sabiedrisko transportu no Imantas vestu Sergeju uz treniņiem Rīgas Sporta pilī.
Ātri vien jaunajam censonim izdevās vienaudžus panākt un arī apsteigt. Jau 18 gadu vecumā Žoltoks iekļuva Rīgas “Dinamo” sastāvā. – Es Sergejam reiz teicu – nu, kam tev tas hokejs, visu laiku pa sporta nometnēm, nemaz nevari iziet ārā ar draugiem. Bet viņš man atbildēja: mammu, sports – tā ir draudzība uz mūžu, – atminas Dženija, un tieši tāda dēlam izveidojās ar sava gadagājuma puišiem Aleksandru Šiškoviču un Grigoriju Panteļejevu, ar kuriem vēlāk kopīgi spēlēts arī Latvijas izlasē.
1972. gads Latvijas hokejam deva daudz talantu, bet spilgtāki bija Sergejs un Sandis Ozoliņš – abi pārstāvēja PSRS junioru izlasi, 1992. gadā kļuva par pasaules čempioniem un aizbrauca laimi meklēt uz Ziemeļameriku. Sanda talants Nacionālajā hokeja līgā (NHL) tika novērtēts ātri, bet Sergejs hokeja Mekā nostiprinājās tikai pēc četriem gadiem.
Desmit sezonu laikā viņš pārstāvēja sešus NHL klubus – Bostonas “Bruins”, Otavas “Senators”, Monreālas “Canadiens”, Edmontonas “Oilers”, Minesotas “Wild” un Nešvilas “Predators”. Kopā NHL regulārajā čempionātā aizvadīja 588 spēles, sakrājot 258 rezultativitātes punktus (111 vārti un 147 piespēles). Stenlija kausā 45 mači un 18 punkti (4+14). Otra tik ražīga uzbrucēja Latvijai NHL nav bijis.
– Vislabāk viņš jutās Minesotā – atmosfēra, līdzjutēji, ar galveno treneri Žaku Lemēru viņam bija ļoti labas attiecības. Komandā valdīja draudzīga gaisotne, un ne velti 2002. gadā viņi iekļuva Stenlija kausa konferences finālā (tur sērijā ar 0:4 zaudēja Anaheimas “Mighty Ducks”, kuru pārstāvēja Sandis Ozoliņš. – I. S.). Minesota skaitās hokeja štats, un ASV tādu nav daudz, – stāsta Sergeja atraitne Anna. Minesotā 2001. gada janvārī Sergejam bija uzticēti komandas kapteiņa pienākumi.
Monreālā, kur Žoltoks spēlēja divarpus sezonas, hokejs ir kas vairāk nekā reliģija, un pastiprināto spiedienu uz spēlētājiem varējis just nemitīgi, piemēram, ja vakarā izej kaut kur pasēdēt, nākamajā dienā to jau zina visa pilsēta. Bet Sergejs intervijās atzinis, ka Monreālas piedāvājumu izvēlējies tieši tāpēc, ka pilsēta elpo hokeju.
Satikās pie autobusa
– Mēs iepazināmies ļoti nejauši, – liktenīgo satikšanos atceras Anna. – Es nāku no Krievijas pilsētas Glazovas. Tobrīd jau mācījos Maskavā, bet ciemojos mājās, kad uz spēli Glazovā bija ieradusies Rīgas puišu komanda. Ar draudzeni gājām pastaigāties, bija vakars. Rīdzinieki pēc spēles stāvēja pie autobusa. Kaut kā sākām sarunāties, atstāju Sergejam savu telefona numuru, un viņš pēc pāris dienām piezvanīja. Tā kā viņš spēlēja PSRS junioru izlasē, tad diezgan bieži bija Maskavā, un mēs sākām satikties. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Bijām jauni, drīz paliku stāvoklī, bet Sergejs to neuztvēra kā apgrūtinājumu – uzreiz pateica, ka dzemdēsim un viss būs kārtībā.
Pieauguša vīrieša attieksme, lai gan viņam toreiz vēl nemaz nebija 18…
– Sākumā uz attiecībām skatījos ar zināmām aizdomām, taču Sergejs man bija tik liela autoritāte kā neviens cits. Ja palūdza, es piekritu. Viņa uzvedība neatbilda gadiem – atbildīgs, nopietns, – norāda mamma Dženija. – Bērnībā viņam daudz lasīju grāmatas, un viņš bija ļoti līdzcietīgs. Kādā grāmatā bija rakstīts par turku bērnu, kurš pelna naudu kā velorikša. Sergejam tad bija gadi seši, un viņš apraudājās – nu, kā bērnam var būt tik grūts darbs. Sergejam arī pašam paticis lasīt, un kāds līdzjutējs reiz radiopārraidē pat paslavējis viņu par literāri koptu valodu.
Viena no Žoltoka raksturīgākajām iezīmēm bija labsirdība. Pēc Beslanas traģēdijas, kurā gāja bojā 335 cilvēki, ziedojis naudu vietējai skolai un baznīcai. Pirmajos gados ASV viņš, spēlējot fārmklubā, pelnīja strādnieka līmenī, taču kāda slima bērna ārstēšanai Rīgā iedevis tūkstoš dolāru. – Uzzināju to tikai no kādas draudzenes, jo viņš pats ar tādām lietām nelielījās, – uzsver Dženija, piebilstot, ka Sergeja labo sirdi daudzi arī izmantojuši savtīgos nolūkos. – Viņš tā steidzās dzīvot, tik daudz bija uzkrāvis uz saviem pleciem. Tiklīdz radiem bija kādas problēmas, uzreiz vērsās pie Sergeja. Un viņš neatteica.
Žoltokam nesagādāja grūtības kontaktēties ar sava talanta cienītājiem. – Reiz aizbraucām lūkot māju Jūrmalā. Iznāca kāds onkulis no blakus esošās necilās mājiņas, teica, ka ir priecīgs redzēt Sergeju, ka mazdēli jūsmo par viņa spēli. Sergejs uzreiz pajautāja – kur mazdēli? Tepat mājā. Ejam pie viņiem, – atceras mamma. Psiholoģiskajā testēšanā Sergejs esot saņēmis atzinību kā labsirdīgākais skolas skolnieks.
Melnā diena
2004./2005. gada sezonā NHL bija lokauts – čempionāts nenotika. Daudzi hokejisti brauca spēlēt uz Eiropu, Sergejs pievienojās “Rīgai 2000”. 2004. gada 3. novembrī rīdzinieki aizvadīja kārtējo Baltkrievijas atklātā čempionāta spēli – Minskā pret “Dinamo”. Jau mača dienā viņš juties nelāgi, taču ar ārstu nolēmuši, ka varēs spēlēt. Neilgi pirms cīņas beigām Žoltokam kļuva slikti, ceļā uz ģērbtuvēm viņš saļima. Mediķi konstatēja sirds apstāšanos, un visi pūliņi to atjaunot izrādījās velti. Sergeja pēdējo spēli klātienē noskatījās arī viņa tēvs, kas dzīvoja Minskā.
Pirmie signāli, ka ar sirdi kaut kas nav kārtībā, bija radušies jau gadu iepriekš. Labākajā klīnikā sīki pārbaudījuši Žoltoka veselību, ASV ārsti neko aizdomīgu neatrada un atļāva atgriezties laukumā. Vasarā viņš “Stradiņos” bija uz papildu izmeklējumiem, un arī tad nav konstatēts nekas tāds, lai atturētu Žoltoku no hokeja.
– Sergejs ļoti baidījās, ka viņam aizliegs spēlēt, – māte norāda, ka savu dzīvi bez hokeja dēls nevarēja iedomāties. Protams – arī bez tuviniekiem. Būdams ārzemēs, viņš mammai zvanījis katru dienu.
Sergeja kopija
Pēc Sergeja pāragrās aiziešanas bez tēva palika dēli Edgars (22) un Ņikita (12). Anna ar atvasēm joprojām mitinās Minesotā. Šobrīd ar sportu ļoti aizrāvies jaunākais dēls Ņikita – futbols ir visa viņa dzīve. – Sergejam futbols bija otrs mīļākais sporta veids, pēdējās divas vasaras pirms nāves viņš Latvijā pat izveidoja savu komandu “33” un piedalījās turnīros, – skaidro Anna. Sākumā Ņikita trenējies arī hokejā, taču, kad bija jāizvēlas viens, devis priekšroku futbolam.
– Edgars agrāk spēlēja hokeju, pārstāvēja vidusskolas komandu, bet, iestājoties universitātē, pateica, ka negrib iet tēva pēdās un kļūt par profesionāli. Domāju, tas bija Sergeja nāves iespaidā. Bet mīlestība uz hokeju, protams, palikusi, viņš piedalās amatieru turnīros, – turpina Anna. Edgars Minesotas universitātē studē menedžmentu, nopietni aizraujas ar mūziku, raksta repa dziesmas, strādā un par nopelnīto naudu ieraksta dziesmas studijā. No mammas finansiālās palīdzības atsakoties, jo vēlas būt patstāvīgs: – Nopietnu attiecību viņam vēl nav, saka – vispirms vēlas pa īstam nostāties uz savām kājām.
Abos dēlos varot saskatīt līdzības ar tēvu. – Edgars ir ļoti līdzīgs Sergejam, jau 22 gadi, un draugi saka – tēva kopija. Viņiem arī auguma parametri ir līdzīgi, tikai Sergejs bija muskuļotāks. Runas veids, žesti – Edgars ļoti atgādina tēvu, – atzīst Anna. – Savukārt Sergeja raksturs ir Ņikitam. Edgars nav tik organizēts. Viņam vajadzēja atgādināt par treniņiem, lai nūju neaizmirst. Ņikita pats visu zina, savāc. Sportu mīl tāpat kā Sergejs, nopietni pret to izturas un ir ļoti enerģisks. Viņš ir viens no komandas labākajiem uzbrucējiem. Mīļākā komanda ir Londonas “Chelsea”. Grib kļūt par profesionālu futbolistu, bet arī lieliski mācās – skolā tikai A novērtējums, nav neviena B.
Ņemot vērā Sergeja nāvi, Anna ar dalītām jūtām uztver dēlu aizraušanos ar sportu. Kad Edgars pateicis, ka negrib kļūt par profesionālu hokejistu, viņa iekšēji priecājusies. – Negribēju atkal ko tādu piedzīvot. Pēc Sergeja nāves, skatoties hokeju, nevarēju sagaidīt, kad tas beigsies. Man tā bija elle – spēlētājs krīt, un man ir bail, ka vairāk nepiecelsies. Teicu Edgaram, ka ir jāturpina tēva iesāktais, taču iekšēji atviegloti nopūtos, ka viņš izvēlējās citu ceļu. Ņikita vēl jauns, tomēr arī gadās nervozi brīži. – Pagājušajā gadā viņi uzvarēja Brazīlijas komandu ar 3:1, Ņikita iesita divus vārtus, bija +35 grādi, un viņš tā noskrējās, ka bija grūti paelpot. It kā negribētu, lai futbols kļūst par viņa profesiju, taču redzu, cik ļoti patīk sports, un nedrīkstu uzspiest savu viedokli, – uzskata Anna.
Saikni ar Latviju ģimene nav zaudējusi, katru vasaru brauc atpūsties uz Jūrmalu, kur viņiem ir māja. Tikai šī vasara bija izņēmums – Annai piedzimusi meitiņa. Viņas dzīvesbiedrs agrāk profesionālā līmenī spēlējis futbolu, tagad ir Ņikitas treneris. Ar abiem Sergeja dēliem viņam izveidojušās lieliskas attiecības.
Anna uztur kontaktus arī ar Dārbiju Hendriksonu – vienu no Sergeja labākajiem draugiem un komandas biedru Minesotas “Wild”. Žoltoka iedrošināts, Hendriksons lokauta laikā atbrauca pārstāvēt “Rīgu 2000” un bija klāt tajā liktenīgajā vakarā Minskā. Šobrīd Hendriksons ir “Wild” galvenā trenera asistents.
Īpašā Latvijas izlase
Īpašu vietu Sergeja sirdī ieņēma Latvijas izlase, kurai allaž steidza palīgā, tiklīdz bija brīvs no pamatdarba klubā. Žoltoks valstsvienības rindās piedalījies piecos A grupas pasaules čempionātos, bet kopā 42 spēlēs guvis 30 rezultativitātes punktus.
– Rēzeknē skolēniem bija uzdevums rakstīt sacerējumu par tematu “Īsts pilsonis”. Kāds puika uzrakstīja par Sergeju, un es varu tikai piekrist. Sergeja tēvs ir baltkrievs, bet māte tikai pa pusei latviete, taču droši var teikt, ka viņš bija īsts Latvijas patriots. Ja visi tādi būtu, mēs noteikti dzīvotu labāk,
– spriež pirms trim gadiem dibinātā Sergeja Žoltoka fonda vadītājs Aleksandrs Rivkins.
– Reiz sagaidīju dēlu lidostā, atgriežamies no ASV, saku – braucam uz Imantu. Viņš atbild: mammu, Rīga ir labākā pilsēta pasaulē un Imanta – labākais rajons pasaulē. Sergejs ļoti mīlēja vietu, kur dzimis un audzis, – atminas māte. Sergejam ļoti paticis atpūsties Siguldā, un viņš teicis, ka tik salds miegs kā šajā skaistajā pilsētā neesot nekur pasaulē.
– Bērnībā mēs ar Sergeju bijām konkurenti, jo es nācu no “Latvijas bērza” sporta skolas, viņš – no “Dinamo”, – atmiņās dalās Latvijas izlases bijušais uzbrucējs un pašreizējais treneris Aigars Cipruss. – Abas komandas apvienoja 15 – 16 gadu vecumā. Sergejs bija ļoti talantīgs, tikai viņš un Sandis Ozoliņš tika līdz PSRS jauniešu izlasei. Latvijas izlasē epizodiski esam spēlējuši arī vienā maiņā. 2011. gadā pasaules čempionātā, kad mums draudēja izkrišana uz pirmo divīziju, Sergejs nospēlēja ļoti spilgti. Izlasei viņš vienmēr labprāt brauca palīgā un centās būt līderis gan laukumā, gan ģērbtuvē. Sadzīvē – ļoti izpalīdzīgs, draudzīgs, komunikabls.
– Ar Sergeju parasti satikāmies pavasarī, kad uz treniņiem pulcējās Latvijas hokeja izlase. Tie bija patīkami un aizkustinoši brīži, jo viņš savu un Latvijas vārdu pasaulē nesa ar ļoti lielu vienkāršību. Viņš bija vienkāršs un patīkams cilvēks. Gribētos, lai no jaunajiem censoņiem izaugtu vairāk tādu hokejistu kā Sergejs, – tā par viņu teicis Latvijas hokeja izlases ārsts Jānis Kvēps.
Pēc karjeras beigām Sergejs Žoltoks sapņoja par savas hokeja skolas atvēršanu Rīgā un gribēja strādāt par treneri.
Žoltoka fonds
Sergeja Žoltoka vārdu Latvijā tur cieņā – katru gadu notiek Žoltoka piemiņas turnīrs hokejā U-20 izlasēm, viņa vārdā nosaukta Rīgas 55. vidusskola, kurā atklāta piemiņas istaba. Tajā apskatāmas Sergeja bērnības fotogrāfijas, publikācijas gan no Latvijas, gan ārvalstu preses, apbalvojumi, medaļas, diplomi, personiskās lietas. Tāpat uz platekrāna televizora var vērot Sergeja intervijas un spēļu epizodes.
Pirms trim gadiem nodibināts Sergeja Žoltoka fonds. – Pēdējā laikā aktivitāte noplakusi. Esam organizējuši veterānu sacensības, novembra beigās būs Sergeja piemiņai veltīts pasākums. Gribētos, lai fonds darbojas aktīvāk, mērķis bija arī attīstīt bērnu hokeju, taču daudzas ieceres atduras pret līdzekļu trūkumu, – stāsta fonda vadītājs Aleksandrs Rivkins.
– Sergejs bija cilvēks ar lielo burtu. Viņā valdīja liels pozitīvisms, visus pievilka sev klāt. Kontaktēšanās ar Sergeju sniedza lielu enerģiju. Domāju – jaunajiem spēlētājiem viņš ir izcils piemērs.
