Vija Beinerte: Sērga kā modinātāja zvans egoisma un augstprātības pārņemtai pasaulei 3
Vija Beinerte, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nieka patogēns, ko ar neapbruņotu aci pat nav iespējams saskatīt, ir paveicis šķietami neiespējamo: atklājis par mums un pasauli, kurā dzīvojam, vairāk, nekā daudzi spēj aptvert.
Piemēram, to, ka viena no cilvēces galvenajām problēmām ir nevēlēšanās iedziļināties, ieraudzīt lietu kārtību un cēloņseku sakarības. Jo vienkāršāk taču ir meklēt notikumos apliecinājumu savām bažām un iedomām.
Maza atkāpe. Kad 1918. gadā ārsts Lorings Mainers no Kanzasas pavalsts vairākiem pacientiem konstatēja gripu ar īpaši smagiem, iepriekš nepazīstamiem simptomiem, viņš par to nekavējoties ziņoja Sabiedrības veselības dienestam. Ziņojums netika ņemts vērā.
Trīs Mainera pacienti tika iesaukti armijā, kur vienu no viņiem, Albertu Gičelu, norīkoja strādāt virtuvē.
Gatavojot ēdienu, viņš izplatīja vīrusu starp karavīriem, kas drīz pēc tam tika pārdislocēti uz Eiropu. Pēc apmēram 40 dienām Eiropā jau bija 20 miljoni inficēto un 20 tūkstoši mirušo.
1918. un 1919. gadā no tā sauktās spāņu gripas nomira vairāk, nekā aizgāja bojā Pirmajā pasaules karā. Pēc pieticīgākajām aplēsēm – ap 50 miljoniem cilvēku.
Šī nav ne pirmā, ne pēdējā pandēmija. Par iespējamu jauna koronavīrusa modifikāciju pasaule kopš 2003. gada tika brīdināta astoņas reizes.
Bet kas šos brīdinājumus uztvēra nopietni?
Tikai skaitļi un fakti. Dienvidkoreja un ASV par pirmo inficēšanās gadījumu paziņoja vienā un tai pašā dienā. Dienvidkoreja nekavējoties iedarbināja aizsardzības plānu, bet ASV gandrīz mēnesi nedarīja neko.
Patlaban ASV ir reģistrēti vairāk nekā pusotra miljona saslimšanas gadījumu, miruši ir vairāk nekā deviņdesmit tūkstoši, starp tiem arī mediķi. Dienvidkorejā ir reģistrēti vienpadsmit tūkstoši saslimšanas gadījumu, miruši ir 262.
Turklāt Dienvidkorejā tāpat kā Taivānā, kas cīņā ar vīrusu ir labākais piemērs, netika ieviesti drastiski izolācijas noteikumi.
Kāpēc?
Jo Taivāna un Dienvidkoreja cīnījās pret vīrusu, bet Rietumi, augstprātīgi vērojot šo cīņu, pazaudēja laiku. Līdz daudzviet situācija kļuva nekontrolējama.
Šis vīruss diemžēl nav “parastā gripa”. Apmēram 8 procenti personāla, kas saskaras ar gripas slimniekiem, inficējas. Taču neviens no viņiem nemirst.
Saskarsmē ar Covid-19 pacientiem inficējas 25 līdz 30 procenti ārstu un medmāsu, miruši jau vairāk nekā tūkstotis.
Un te nu mēs esam. Patogēns ir apturējis pasauli. Izskaidrojumu es tam redzu vienu: lai mēs beidzot atskārstu to, ko it kā jau agrāk zinājām, taču iedziļināties tanī mums nekad nebija laika.
Ka vīrusi ir medicīniska, nevis ideoloģiska problēma. Ka centralizēta vara ir efektīva vienīgi tad, ja to īsteno gudri un zinīgi cilvēki.
Ka pasaulē vērojams akūts līderu trūkums. Ka globalizācija ir radījusi virkni nevajadzīgu birokrātisku organizāciju, kur darbojas nekompetenti ierēdņi, kas nav spējīgi lemt patstāvīgi un rīkoties atbildīgi.
Ka Ohaijo pavalsts gubernators rīkojas saprātīgāk nekā ASV federālā valdība.
Ka Putina režīms eksistenciālas krīzes priekšā ir izrādījies absolūti nespējīgs, tādēļ tagad viss ir atkarīgs no konkrētu gubernatoru lēmumiem.
Ka ārsti ir vērtīgāki par futbolistiem, lai gan algu sarakstos tas neatspoguļojas. Ka par valsts prioritātēm būtu jākļūst drošībai, medicīnai un izglītībai. Un vēl arī zinātnei un kultūrai. Kultūrai, nevis izklaidei.
Ka pasaulē ik brīdi tiek saražots un patērēts milzum daudz lietu, bez kurām – kā izrādās – var lieliski iztikt.
Ka arī tad, kad lidmašīnas nelido un ielas Romā, Parīzē, Ņujorkā un Londonā ir spocīgi tukšas, CO2 līmenis nav mazinājies. Ka arī klimats ir zinātniska, nevis ideoloģiska problēma.
Ka risināmas, turklāt neatliekami, ir nevis CO2 nulles līmeņa, bet vides piesārņojuma un izglītības problēmas. Jo visbīstamākais piesārņojums ir cilvēku prātos.
Ka veselības pamatā ir higiēna, norūdīšanās, kustības svaigā gaisā, vienkāršs ēdiens un pilnvērtīgs miegs. Ka dzīve ārpus pilsētas ir drošāka, izdevīgāka un dabiskāka par dzīvi lielpilsētā.
Ka daudz ko var darīt arī attālināti, ietaupot laiku, degvielu, maksu par stāvvietu un biroja telpām.
Ka dzīvot ir vērts tikai ar to, kuru mīli. Un darīt ir vērts tikai to, uz ko jūties aicināts.
Ka bērniem veltītais laiks ir vērtīgs ieguldījums, ja saproti, ka mīlēt un izdabāt nav viens un tas pats un audzināšana sākas ar pienākumiem, nevis ar tiesībām.
Ka pašdisciplīna ir svarīgs problēmu risināšanas instruments.
Ka nams ir jāceļ uz klints, nevis smiltīs. Ka to, ko gribam, lai citi darītu mums, arī mums pašiem ir jādara citiem. Jo uzveikt šo sērgu varēsim tikai tad, ja iemācīsimies nesavtīgi rūpēties cits par citu.
Šādu diagnozi patogēns, ko ar nepabruņotu aci pat nav iespējams saskatīt, ir noteicis egoisma, augstprātības un aizspriedumu pārņemtai pasaulei.
Neviena sērga nav mūžīga. Tā vai citādi, agrāk vai vēlāk, mitēsies arī šī.
Taču paliks zīme. Sērgas zīme, kas sadala laiku.
Pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija līdz šim. Un arī mēs būsim mainījušies. Laiks, kad mīlēt nozīmē ievērot distanci, būs iemācījis mūs saprast, cik ļoti saistīti visi esam.
