Serebreņņikova rainiskās impresijas 3
Lai atturētu teātra “direktorus no pašnāvības, izvēloties iestudēt Raini”, sākšu ar nelielu Anatolija Efrosa domas pārfrāzējumu. Tradicionālās publikas reakciju pēc izrādes noskatīšanās nav grūti prognozēt, un, ietverta vienā frāzē, tā skanēs apmēram tā – tas nav mūsu Rainis! Pat ja pie šāda uzskata paliekam, uz ko mums ir visas tiesības, der tomēr atcerēties, ka teātra uzdevums nav katram “iedot viņa Raini”. Režisors, būdams pilntiesīgs savas izrādes autors, var droši sacīt: “Savu Raini radiet paši, ja varat, bet no manis saņemiet manējo.” Atdzīvināt klasiķi var, tikai pieslēdzot to mūsu šodienas asinsritei, un, jo vairāk būs mēģinājumu to izdarīt, jo lielāka būs iespēja, ka mums tas izdosies.
Kirils Serebreņņikovs teic, ka viņam patīk, ja izrāde ir kā refleksija, kā dzīva, uz skatuves vizualizēta domāšanas forma par tēmām, kas skar un interesē viņu pašu. Iepazinies ar Roalda Dobrovenska grāmatu par Raini un nedaudz plašāk ar viņa dzeju, režisors ir izvēlējies astoņas tēmas, kas šodienas kontekstā viņam šķitušas gana svarīgas, lai radītu savu skatuvisko refleksiju par “jebkura cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz nāvei”. Grūti pateikt, cik lielā sasaistē ar režisora ieceri ir veidojies librets, taču Ieva Struka, pārdomāti atlasot fragmentus no Raiņa darbiem un dienasgrāmatām, dramaturģiskajā materiālā ir veiksmīgi fiksējusi ne vien režisora izvēlētās tēmas, bet arī to garīgās intensitātes pakāpi, ar kādu mūsu dzejnieks un dramaturgs šīm tēmām savulaik ir atdevies. Gandrīz katrā no tām ir iecementēta kāda Raiņa laikmetu caurstrāvojoša ideja ar tajā ietvertiem maldiem un patiesību, kas atklājas vienīgi attiecīgās idejas sadursmē ar dzīves realitāti. Uzreiz atsijāt graudus no pelavām vienmēr ir bijis mokoši, bet līdzcilvēku sabiedrībā visbiežāk arī sāpīgi, un Rainis savā dzīvē to dabūja izbaudīt visā pilnībā. Turklāt, jo augstāka bija ideja, uz kuru tiecās viņa gars, jo vairāk spēka tas prasīja, nereti liekot to taupīt procesos, kas no cilvēciskā viedokļa citiem šķita nozīmīgāki nekā viņam.
Režisoriskā izejas pozīcija “es – Rainis” kopā ar apgalvojumu, ka Rainis varētu būt katrs no mums, dod iespēju Serebreņņikovam izvēlētās tēmas uz skatuves aplūkot caur savu izpratnes prizmu un attiecīgā leņķī likt tām atstaroties aktieru spēlē. Jebkuras tēmas ietvaros režisora poētiski tēlainais akcents ar aktieru vienprātīgu atbalstu tiek likts uz vispārinātu, no cilvēka dabas un rakstura izrietošu rīcību, nosacītos apstākļos konfrontējot to ar galvenā varoņa domāšanas procesiem. Kaut nedaudz esot lietas kursā par dzejnieka ideāliem un domas vērienu, būs grūti piekrist Serebreņņikova tēzei par katrā mītošo Raini, taču, ņemot vērā, ka ideālisms mūsdienu sabiedrībā jau ir tikpat kā izskausts, mēs varam pieņemt režisora spēles noteikumus un palūkot, kas īsti notiek ar Raiņa sapņiem šādā konceptā.
Muzikālais stāsts uz skatuves sākas ar skaistu, poēzijas pilnu ainu – cilvēka figūras lidojumu zvaigžņu bezgalīgajā izplatījumā, kas it kā sagatavo mūsu uztveri dzīvības, nāves un mūžības lielo jēdzienu apjēgsmei. Cilvēks kā daļa no universa, uz mirkli fiziskā eksistencē uzplaiksnījis noslēpums. Šim metafiziskajam ievadam seko straujš piezemējums ar komisku un asprātīgu ainiņu, kas trāpīgi atspoguļo mūsu šodienas “sasniegumus” Raiņa personības uztverē un izpratnē. Tālākās dzīves rituma secībā izkārtotās un konkrētai tēmai pakļautās ainas izrādē iezīmējas ar iespaidīgu metaforisko elementu parādīšanos scenogrāfiskajā telpā un aktieru centieniem tos apspēlēt, caur pazīstamām sentencēm uz brītiņu iemiesojoties Raiņa, viņa dzejas liriskā varoņa vai dzejniekam tuvu cilvēku tēlos. Viena spilgta impresija nomaina otru, ļaujot skatītājam virknēt iespaidus, kuru mērķis ir nedaudz uzmācīgi lauzt mūsu priekšstatus par kādu dzīvi. Liela daļa no šīm epizodēm ir diezgan banālas un savā tēlainībā acīmredzami pielāgotas šodienas atvieglinātajai mākslas uztverei (Mīlestība – siena kaudze, Valoda – rotaļas ar mirgojošiem burtiņiem, saliekot vārdu Latvija). Turpretī dažas, pateicoties metaforiskajam piesātinājumam un horeogrāfiski rūpīgi piemeklētajai aktieru ansambļa spēlei (Revolūcija – Raiņa brauciens ar cilvēku roku svaidīto laivu), veido emocionāli ļoti spēcīgu asociatīvo lauku, kas patiešām dāvā iespēju piekļūt tuvāk tiem sarežģītajiem procesiem, kas norisinājās Raiņa prātā, dvēselē un psihē. Kā izteiktam egocentriķim Rainim īpaši svarīgs bija citu vērtējums un atzinība, kas ļāva viņam apziņā nostiprināt savu identitāti un nozīmīgumu, vienlaikus sniedzot tik nepieciešamo dzīves piepildījuma sajūtu. Tas nenoliedzami apzīmogoja viņa mīlestību, draudzību, attiecības ar līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā, un mūsdienās var kalpot par pamudinājumu meklēt viņa pretrunīgās rīcības cēloņus vienkāršās cilvēciskās vājībās, taču tas nekādā gadījumā nepadara viņu par jebkuru no mums. Var uz skatuves apgalvot, ka Rainis bija “patmīlīgs, augstprātīgs, viegli aizkaitināms un negodīgs pret Aspaziju”, un tādā veidā padarīt viņu “pieejamāku” šodienas cilvēkam, taču nez vai tā būs Raiņa iepazīšana, jo katra nosauktā īpašība arī teātrī prasa vismaz kaut kādu pierādījumu par iesaistīto pušu rīcību konkrētā situācijā, bet šajā izrādē tādu nav. Var just, ka režisors, pats sava koncepta dzīts, visu laiku cenšas no uzmanības loka izslēgt ģenialitāti jeb talantu kā vienu no cilvēka vērtības augstākajiem kritērijiem (pilnībā to izdarīt neļauj nedz librets, nedz tajā iekļautie Raiņa teksti), un tas patiesībā liedz viņam atrast to punktu, no kura izrādē vajadzētu pavērties jaunai perspektīvai uz Raini.
Jāpiebilst arī, ka centieni ielūkoties atsevišķos dienas hroniku sapņos iestudējumā varēja kļūt par daudzsološiem, sublimētās norisēs iepītiem Raiņa zemapziņas tieksmju atklājējiem, taču tos ir sabojājis pārlieku tiešais un ilustrējošais sapņu tulkojums. Izskatās, ka ne režisors, ne aktieri nav īpaši vēlējušies piepūlēt savu fantāziju, un visi tie “zēnu kaušanas un ēšanas, Aspazijai izņemto zarnu” atainojumi nedod tik daudz mākslinieciskās informācijas, lai mēs kaut iluzori apjaustu, kas īsti slēpjas aiz dzejnieka zemapziņas baisajiem vēstījumiem.
Atsevišķas sarunas vērts, kuru gan atstāšu muzikologu ziņā, šoreiz noteikti ir Jēkaba Nīmaņa veikums. Tieši viņa mūzika ir tā, kas satur kopā visu izrādi un neļauj tai sabirt režisora izprātotās aktieru etīdēs par Raiņa lielajiem un mazajiem sapņiem. Tieši viņš vislabāk ir izjutis dzejnieka “emocionālā trausluma un grandiozā gara spēka” saplūsmi, ļaujot tai reizē ar “ideālisma lavīnām” izplūst no savas mūzikas. Un tieši viņš ar saviem mūziķiem uz skatuves savelk režisora impresijas daudzmaz vienotā priekšnesumā par cilvēku, kurš vairāk gribēja nekā prata būt laimīgs.
VĒRTĒJUMS
Režija: 3
Aktieri: 4
Scenogrāfija: 4
Mūzika: 5
Uzziņa
“Raiņa sapņi” NT
Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks: Kirils Serebreņņikovs (Krievija), librets: Ieva Struka, horeogrāfs Jevgēnijs Kulagins (Krievija), komponists Jēkabs Nīmanis.
Lomās: Lolita Cauka, Maija Doveika, Ainārs Ančevskis, Kaspars Aniņš, Mārtiņš Brūveris u. c.
Tuvākās izrādes: 5., 18., 28. februārī.
Vārds skatītājiem
Iveta Sēbriņa, “ISIC Latvija” sabiedrisko attiecību un mārketinga vadītāja: “Raiņa sapņi” ir intensīva poētiski muzikāla izrāde ar spožu simbolu izmantošanu. Psihodēliska un fantastiska, brīžiem novēršot uzmanību no skatuves notikumiem, Jēkaba Nīmaņa mūzika un klātbūtne ir nozīmīgs akcents. Šis darbs nerosina mīlēt Raini. Veidotāji nav romantizējuši šo personību. Ritmiski iestudējums ir diezgan spraigs, grūti izsekot līdzi visam notiekošajam.”
Zane Timoņina, Latvijas Kultūras akadēmijas studente: “Iestudējums ir ritmisks, elektrizējošs, rosinošs, tas pārsteidz ar ļoti cilvēcīgu Raiņa atklāsmi sirreālā pasaulē. Jēkaba Nīmaņa vārds jau ir garantija muzikālam baudījumam. Spēcīga izrāde ar brīnišķīgu aktierspēli.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
