“Sērdienītes tēlu – prom!” Lasītāju aptauja par padomju laika domāšanu 12
17. augustā “LA” publikācijā “Lustrācija – tās nav publiskas grēksūdzes TV” vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs teica: “Tādā paplašinātā kontekstā lustrācija ir viens no elementiem, lai mēs saprastu, kas bija padomju režīms un kāda ir pagātnes ietekme uz šodienu. Latvijas sabiedrība netiks tālāk uz priekšu ne ekonomiski, ne juridiski, ne morāli, ja netiks galā ar padomju laika “asti”.” Jautāju lasītājiem: “Kas būtu jādara, lai tiktu galā ar padomju laika ietekmi domāšanā un rīcībā?”
Dace Siliņa Rīgā: “Tā ir zināma doma – ja valstī notikušas nopietnas pārmaiņas, jānomainās divām trim paaudzēm, lai tad cilvēki attiecību vidē un informatīvajā telpā būtu spējīgi labi darboties. Jo ir mainījušies kritēriji, kas ir pareizi un kas ne. Man apkārt ir daudz jauniešu, skatos, kā viņi komunicē un izvērtē, kas der un kas neder, un viņi to dara citādi nekā es savulaik.”
Valentīna Latkovska Ārdavā: “Esmu uzaugusi un strādājusi padomju laikā, man nav negatīvu atsauksmju par tiem. Aizgāju pensijā 1992. gadā, pirms tam strādāju skolā. Spriežu, ka toreiz bērni uzvedās daudz labāk nekā tagad. Pie skolas bija izmēģinājumu lauciņš, bērni visu vasaru strādāja tur, strādāja arī kolhozā un iemācījās strādāt.”
Dace Bērziņa Ķekavā: “Padomju laikos cilvēkiem veidotais domāšanas modelis bija tāds: ir “pareizie” un “nepareizie, ir “mūsējie” un “svešie”, un viss cits, kas nesakrīt ar to, ko mēs uzskatām par labu, ir slikts. Taču tolerance veidojas, iegūstot konkrētu pieredzi. Sociālantropologi saka: lai mainītos domāšana, ir jānomainās divām trim paaudzēm. Divdesmit gadi – tā ir tikai viena paaudze. Latviešiem postpadomju laikā tipiskā doma bija: “Esam nabaga sērdienītes tauta.” Bet tikai tad, kad cilvēks vairs nejūtas sērdienītes lomā, viņš ir pašapzinīgs. Jātiek galā ar to mazvērtības kompleksu.”
Dzintra Geka Rīgā: “Jauniešiem zināšanas par padomju laiku ir vājas, viņiem ļoti daudz kas ir jāstāsta, jāizskaidro. Trīsdesmitgadnieki nezina, kas vispār bija “čekas maisi”, “stučīšana”. Doroņinas-Lasmanes un domubiedru ierosinājums pieņemt lustrācijas likumu ir zelta vērts.”
Astrīda Salmiņa Ikšķilē: “Jaunieši patiešām nesaprot, ka bija laiki, kad cilvēkam bija jābaidās no blakus stāvētāja, nedrīkstēji otram teikt, ko patiesībā domā. Mana bērnība un pusaudzes gadi pagāja Sibīrijā. Tēvs stāstīja par deportācijām, bet publiski tā bija aizliegtā tēma, mēs taču “cēlām komunismu”. Arī ārzemnieki, atbraukuši uz Latviju, nesaprot mūsu vēsturi, jautā: “Kāpēc pieļāvāt deportācijas?” Mums ir ļoti daudz jāstāsta, jāskaidro, kas un kā toreiz notika. Mums jāatmet doma, ka esam pati nelaimīgākā un visvairāk cietusī tauta. Jo Padomju Savienībā cieta visas tautas. Mūsu apkārtnē dzīvoja ļoti daudzi represētie krievi, ukraiņi. Trakākais, kas padomju laikos tika iedzīts cilvēkos, bija bailes. Un pēc bailēm nāca vienaldzība. “
