Šerbets un pomelo jeb Kā kļūt pieaugušam 0
Trīs braucieni uz Jāņu svinībām, trīs brīži divdesmitgadnieku Luīzes un Kaspara attiecību un pieaugšanas stāstā – viena vērīga, asprātīga, inteliģenta un ļoti gaidīta jauna balss Latvijas kino. Tāda ir režisores Alises Zariņas debijas spēlfilmas “Blakus” sākotnējā statistika, kam tuvāko nedēļu un mēnešu laikā ticami pievienosies vērā ņemami skatītāju apmeklējuma dati.
“Blakus” ir pirmā filma, kas uz kinoekrāniem nonākusi, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai mikrobudžeta filmu uzņemšanai. Lai gan programma, šķiet, iecerēta tieši jauno kino veidotāju atbal-stam, patiesībā ierobežots budžets uzliek papildu slodzi būt izdomas bagātam un precīzam iecerētās idejas izstrādē un īstenošanā, jo labot kļūdas vienkārši nevarēs atļauties.
Tādēļ apsveicama ir “Blakus” autoru (scenāriju Alise Zariņa rakstījusi kopā ar Martu Elīnu Martinsoni) izvēle veidot filmu ap vienkāršu sižetisko serdi – braucienu uz Jāņu svinībām, šo visiem Latvijas iedzīvotājiem pazīstamo vasaras vidus rituālu.
Turklāt izvēlētais “ceļa filmas” jeb “road movie” žanrs pieļauj lielāku brīvību stāsta dramaturģijai – ceļā var atgadīties viss, īpaši, ja esam nokļuvuši nezināmā teritorijā. Un kas gan var būt vēl nezināmāks jauna cilvēka dzīvē kā ceļš uz pieaugšanu? Neizbēgami “Blakus” ievijas arī romantiskās komēdijas elementi – kaut vai tādēļ, ka tās abi varoņi ir tik acīmredzami radīti viens otram.
Romantiskās komēdijas žanram raksturīgais šķērslis, kas kavē varoņiem būt kopā un notur skatītāja uzmanību, minot, kā viņi to pārvarēs, Zariņas filmā ir Luīzes (Anta Aizupe) un Kaspara (Āris Matesovičs) pašu ilūzijas, bailes un gaidas, no kurām ir jāatsakās vai jāsadzīvo, lai attiecības nenonāktu strupceļā. Proti, Luīze un Kaspars ir blakus, taču viņiem ir jāiemācās būt kopā.
Kā vēsta filmas anotācija, Luīze un Kaspars iepazīstas braucienā uz Jāņiem. Viņa bēg no neciešamiem kaimiņiem un vispārējas bezjēdzības sajūtas, viņš – no brūkošas laulības. Filmas pirmā epizode ir Luīzes zemākais punkts, kurā slikti ir viss, un aizmirstie telts mietiņi ir pēdējais piliens un apliecinājums, ka dzīve nav izdevusies.
Kaspars, kurš palīdz Luīzei sastutēt viņas telti, ir kaitinošs un atbruņojošs.
Pēc gada Luīze un Kaspars ir pāris un jāņot dodas kopā. Luīzei ir jāsaskaras ar savām pagātnes bailēm vadīt auto, un sēšanās pie stūres kopējā kontekstā kļūst par ietilpīgu līdzību par iniciatīvas un atbildības uzņemšanos pār savu dzīvi, kā arī ilustrāciju attiecību dinamikai, jo šoreiz tas ir Kaspars, kam nepieciešama iedvesma un uzmundrinājums.
Filmas trešajā daļā Luīzei Kaspara panākumi karjerā atkal atnesuši šaubas par sevi un līdz ar to grūti atrisināmus strīdus (taču par to, ka Luīze tagad ir gatava pastāvēt par sevi, liecina tas, ka auto šoreiz vada tieši viņa), un abi tiek konfrontēti ne tikai ar savu pavisam nesenu “spoguļattēlu” jauna pārīša izskatā, ko viņi uzņem savā (protams, līzingā paņemtajā) pilsētas džipā, bet arī ar jaunu, iespējams, nozīmīgāko savu attiecību izvēli.
Lai gan teju visu filmas laiku Luīze un Kaspars uz ekrāna redzami līdzās, “Blakus” ir Luīzes vēstījums, un tieši viņas rokās arī ir filmas pēdējā izvēle. Filmai ir vienas no pārliecinošākajām atvērtajām beigām Latvijas kino, kur šis paņēmiens diemžēl agrāk biežāk ir liecinājis par filmas veidotāju nespēju atrast apmierinošu risinājumu sižetam nekā par apzinātu izvēli, loģisku punktu filmas varoņu attīstībā.
Kā uzticēties otram – nav vienīgais degošais jautājums, kas urda “Blakus” galvenos varoņus.
Kā samierināt ideālus ar iespējām? Vai ir pieļaujami izvēlēties kompromisu, ja gribas dzīvot komfortabli? Kā saglabāt līdzsvaru un nepazaudēt sevi, lecot panākumu vilcienā, un kas apliecinās, ka tas tiešām ir izdevies?
Šie jautājumi nav teorētiski un sveši, bet pavisam praktiski un pazīstami tiem, kas ir uz divdesmit un trīsdesmit gadu sliekšņa mūsdienu Latvijā un veido karjeru radošajās jomās. Pie šīs paaudzes pieder visa filmas veidotāju komanda, un par viņu talantu novērot aktuālo liecina gan filmas attēla retro noskaņa (kas varētu uzrunāt “Kriminālās ekselences fonda” fanus), gan skaņu celiņš, kurā dzirdamas grupu “Čipsis un Dullais”, “Aparāts”, “Hospitāļu iela” un citu dziesmas, gan populāru personu (mūzikas žurnālists Uldis Rudaks, komiķe Aiva Birbele) kameo lomas. Cik veiksmīgi šo lokālo pieredzi un humoru izdosies pārtulkot starptautiski, ir atvērts jautājums. Taču ne visām filmām ir jābūt eksportprecēm.
Daļai skatītāju Alise Zariņa varētu būt zināma arī kā sieviešu stendapa dalībniece, sociāla aktīviste un feministe – sieviete ar savu spēcīgu viedokli par Latvijas sabiedrības šā brīža reālijām un attiecībām plašākā mērogā.
“Blakus” pieskaras aktuālajām tēmām par vīriešu un sieviešu attiecību dinamiku, dzimumu lomām, ksenofobiju u. c., taču dara to viegli un garām-ejot, itin kā lai neaizbiedētu potenciālos skatītājus. Lai gan es ceru sagaidīt arī asākus skatījumus no citām režisorēm, kuru balsis līdz šim Latvijas kino nav izskanējušas tik skaļi kā trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoru vīriešu balsis, “Blakus” vieglums un humors spilgti izgaismo, ka līdz šim “pieaugšanas stāsti” Latvijas kino lielākoties risināti kā drāmas, un parāda, ka tas nav vienīgais veids, kā to darīt.
“Blakus”, spēlfilma
Režisore Alise Zariņa, scenārija autores Alise Zariņa un Marta Elīna Martinsone, operators Jānis Andrejevs, māksliniece Dace Sloka, kostīmu māksliniece Jūlija Volkinšteine, montāžas režisore Jūlija Vintena, skaņu režisori Kārlis Butins un Pēteris Pāss, producentes Alise Rogule un Helēna Zakare.
Lomās: Anta Aizupe, Āris Matesovičs, Uldis Sniķers, Jānis Sniķers, Gatis Maliks, Ivars Krasts, Ģirts Jakovļevs, Vizma Kalme, Aiva Birbele, Jana Herbsta, Marta Grigale, Armands Ikalis, Henrijs Arājs, Gerda Embure, Amēlija Āboltiņa un suns Bonija.
