Uldis Šmits: Islāmisti mēģina diktēt iekšējo kārtību un likumdošanu 11
Ar kādiem līdzekļiem demokrātija mūsdienās var aizsargāt savus pilsoņus, uz kuriem miera laikā pēkšņi tiek šauts tiešā tēmējumā koncertzālē, stadionā, kafejnīcā vai vienkārši uz ielas viņu pašu valstī? Tas ir jautājums, kas nodarbina jau vairākus gadus un atkal saasinās pēc melnajā piektdienā Parīzē sarīkotajiem terora aktiem. Skaidras atbildes nav, un tā būs grūti rodama. Īpaši tāpēc, ka šāvēji un spridzinātāji parasti arī ir tās pašas demokrātiskās valsts iedzīvotāji vai pilsoņi. Pareizāk, tādi skaitās, lai gan rīkojas saskaņā ar svešas, būtībā totalitāras ideoloģijas nostādnēm, kas viņus padara par savas valsts iemiesoto vērtību ienaidniekiem.
Francija idejiski un reizēm ar likuma spēku allaž noraidījusi citās rietumvalstīs slavēto “multikulturālismu”, ja ar šo jēdzienu saprot pilsoņu vairākuma izpratnē nepieņemamas, reliģisko dogmu uztieptas ieražas, kā arī to, ko franči dēvē par “kopienismu”, proti, kādas etniskas vai reliģiskas kopienas interešu stādīšanu augstāk par valsts interesēm un republikāniskajām vērtībām, kuru pamatā ir baznīcas nošķiršana no valsts (1905. gada likums), pilsoņu kopumu vienojošā franču valoda un kultūras mantojums. Attiecībā uz imigrantiem – Francija ir piedzīvojusi vairākus imigrācijas viļņus – tika piemērota asimilācijas politika (nevis mums pazīstamā integrācija), kas nenozīmēja prasību aizmirst savas saknes, bet gan pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā, kam sagatavoja skola. Turklāt Francijā mīlēja sacīt – “republikāniskā skola”. Un Republika, bruņojusies ar šiem principiem, spēja saglabāt atvērtību, lai uzņemtu neskaitāmus ieceļotājus, politiskos bēgļus un, kā likās, visu pasaules daudzveidību. Arī piedzīvojumu meklētājus un brīvību alkstošos radošos garus, kurus kā naktstauriņus sevišķi pievilka Parīzes gaismas un bohēma. Ernests Hemingvejs, atsaucoties uz personiski pieredzēto, rakstīja: “Ja tev laimējies jaunībā dzīvot Parīzē, tad, lai tu vēlāk būtu kur būdams, tā mūžīgi paliks kopā ar tevi, jo Parīze ir mūžīgi svētki.” Grūti pateikt, vai viņš to rakstītu arī tagad un vai viņa vārdi attiecināmi vienīgi uz pagātni. Droši vien būtu izvairīgi jāteic – gan jā, gan nē.
Vēsturnieki varētu atgādināt, ka Francijas galvaspilsētā terora akti notikuši visos laikposmos, pat Vudija Allena filmā “Pusnakts Parīzē” uzburtajā zelta laikmetā. Tas nav pārsteidzoši lielvalstij, kura pati iespaidojusi vēstures gaitu, piedzīvojusi revolūcijas, karus, okupācijas un bijusi koloniāla metropole. Ar koloniālisma ēras pāridarījumiem daudz ko mēdz skaidrot. Šīs pagātnes sekas ir arī Francijā ievērojamais islāmticīgo īpatsvars, un valsts integrēšanas kapacitātes izrādījušās nepietiekamas, lai to aptvertu. Protams, pagātne ir pieminams faktors līdztekus dažādu valdību – kreiso un labējo – pieļautajām kļūdām un starptautiskajam kontekstam. Bet izšķirošie, uz terorismu mudinošie impulsi tomēr nāca no ārienes, tāpat kā visus pēdējos gadus izteiktie draudi, kuriem sākotnēji jeb kopš Širaka prezidentūras nebija nekāda sakara ar Parīzes militāro iesaistīšanos islāma zemēs, jo Francija nekur karadarbībā nepiedalījās. Taču radikālā islāmisma ideologi atrada draudiem ieganstu un savos vēstījumos paģērēja atcelt Francijā pieņemto likumu par reliģisko piederību apliecinošu apģērbu aizliegšanu valsts skolās. Tas varbūt bija pirmais gadījums, kad islāmisti nosodīja nevis kādas Rietumu “neticīgo” valsts ārpolitiku, bet nu jau mēģināja diktēt iekšējo kārtību un likumdošanu. Musulmaņu jauniešu indoktrinēšana vāji kontrolētajās mošejās, specializēta literatūra, “izglītojoši” attiecīgi sponsorēti ceļojumi un tīmeklī izplatīta propaganda, bet jo sevišķi “Islāma valsts” parādīšanās noveda arī pie satīriskā nedēļraksta “Charlie Hebdo” žurnālistu noslaktēšanas šā gada sākumā. Sašutums par to diezgan ātri pārgāja, un pat Rietumos daudzi sacīja – paši uzprasījās, jo viņiem nav nekā svēta, zaimo reliģijas un zīmē Allāhu. Problēma tā, ka nedēļrakstā publicētās karikatūras – par gaumi nestrīdas – bija atbilstošas likumam. Karikatūristi, kuri apsmēja visu, arī provinciālu nacionālismu, tomēr paši bija pārliecināti Francijas patrioti tieši tāpēc, ka jutās brīvi apsmiet un kritizēt. Šī brīvības apziņa nodrošina to, ka, piemēram, mūsdienu Francijas slavenākais rakstnieks Mišels Velbeks var uzdrošināties pateikt, ka islāms ir visstulbākā no visām reliģijām, jo viņš tā uzskata. (Ja Velbeks būtu vācietis, tas viņam sagādātu daudz lielākas problēmas.) Vārda brīvība nodrošina arī to, ka alžīriešu, tātad it kā islāma kultūras pārstāvis, rakstnieks Bualems Sansals var iegūt Francijas akadēmijas prēmiju par nupat iznākušo pamfletu “2084: Pasaules gals”, kura jau pats nosaukums satur mājienu uz Orvela romānu un kurā izsmējīgi apspēlēta tēma par islāma kundzību pār valsti.
Īsāk sakot, “Charlie Hebdo” redakcijas apšāvējiem bija “attaisnojums”, kāda nav pat ne labticīgo Rietumu izpratnē tiem, kuri nupat mērķtiecīgi šāva un spridzināja, pat īsti nezinot, ko viņi apšauj un uzspridzina, cik noprotams, ļoti rūpīgi sagatavotajā operācijā, kuras mērķis ir nojaušams: pēc iespējas lielāks upuru daudzums Rietumu “neticību” simbolizējošās vietās. Taču terora aktu rīkotāji tādējādi norāda arī mūsu pretestības ceļu – saglabāt ierasto dzīvesveidu. Galu galā sēras paies, bet Parīze vienmēr paliks.
