Kāpēc izvēle kritusi uz Kalnciemu? 4
“Diemžēl Latgale ir par tālu. Lai ekonomiski rūpnīca atmaksātos, to nepieciešams uzbūvēt ne tālāk kā 50 kilometrus no Rīgas, kurā un ap kuru akumulatorus visvairāk lieto. Rīgā zeme rūpnīcai maksā dārgi – prasa miljonu. Tā nonācām līdz Kalnciemam. Tur ir ēkas – vecas, tomēr renovējamas, ceļš, elektrība, gāze, ūdensvads. Gājām uz pašvaldību, runājām. Un mums atļāva sākt darboties. Jau iesniedzām dokumentus uz 200 lappusēm Vides pārraudzības valsts birojā. Tos atdeva atpakaļ precizējumiem. Drīz atkal iesniegsim un ap gadu miju ceram uz pozitīvu rezultātu. Tad balsos pašvaldības deputāti. Ja balsojums būs pozitīvs, sāksies projektēšanas darbi. Viss atbilstoši likumiem, normām un vismodernākajām tehnoloģijām. Žēl, ka Kalnciema iedzīvotāji negrib īsti mūsos ieklausīties. Bet mēs esam gatavi runāt, braukt, vest uz līdzīgām Eiropas rūpnīcām, ja tik ir gribētāji,” noieto un gaidāmo ceļu iezīmē J. Harlamovs, bet skumji piezīmē, ka ir grūti sarunāties, ja cilvēki draud nomētāt ar Molotova kokteiļiem…
Rūpnīcas kaitīgums?
“Kā autoceļam, lielai katlu mājai, kooģenerācijas stacijai. Somijā šādas rūpnīcas, arī papīru un minerālvati ražo ezeru krastos – un dabai nekas. Jo ir modernas tehnoloģijas un liela kontrole. Un tas būs arī mums. Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur nav šādas rūpnīcas. No vecajiem akumulatoriem iegūtais svins un plastmasa aizies atpakaļ rūpniecībā, no sērskābes paliks pāri ūdens, kā arī ģipsis, kas kopā ar sārņiem tiks vests uz atkritumu poligoniem. Starp citu, šobrīd daļu akumulatoru entuziasti pārstrādā arī mājas kārtībā, lai svinu pārdotu. Tā aptuveni 40% svina aiziet zudumā (rūpnieciski – ap 2%), bet sārņi un sērskābe tiek vienkārši izlieta zemē,” norāda D. Uļjanovs.
