Neparasti, ka kategoriski par rūpnīcu ir vides žurnāliste Anitra Tooma, kas pazīstama ar savu nesaudzīgo attieksmi pret tiem, kas vēršas pret dabu: “Tracis ir nevietā. Biju aizbraukusi uz Poliju un redzēju akumulatoru pārstrādes rūpnīcas: smaku nav, trokšņi mazi. Apkārtējie ļaudis bija neizpratnē, kad vaicājām, ko viņi domā par šo rūpnīcu kaitīgumu. Daudz vairāk viņus satrauc mēbeļu ražotnes, no kurām nāk smakas. Liekulīgi pret rūpnīcām cīnīties tiem, kas paši izmanto akumulatorus: vai nu savos auto, vai braucot ar sabiedrisko transportu, vai pat pērkot preces veikalos, kurus taču apgādā automobiļi ar akumulatoriem! Ceļojumā uz Poliju kopā ar investoriem autobusā pavadīju trīs dienas – inteliģenti Latvijas krievi, kuri kopā ar bērniem dzīvo Liel­upes krastā. Vai viņi paši sev kapu raks? Turklāt jaunos ražošanas objektus ļoti uzpasē. Tā ka kalnciemniekiem nevajadzētu pretoties dzīvības iepūšanai šobrīd mirušā miestā.” 4