Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana 58
Ieva Dāboliņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sen tik sen bij’ tas laiks, kad pati ar lielu kaunu un trīcošu sirdi gāju uz darbmācības stundu, pēdējā vakarā izadījusi pāris rindiņas iesāktajam raibajam cimdam, kurš palika mūžam nepabeigts un tik ciets, ka gandrīz salūza.
Atceros arī mammas skatienu, kad viņa no skapja augšējā plaukta izvilka labu, grūti dabūtu un par dārgu naudu pirktu vilnas auduma gabalu “skaidrai izķēzīšanai”.
Skolotājas izmisīgās bāršanas pavadītas, trīcošām rokām un īsti nesaprotot notiekošā jēgu, četros gados no ceturtās līdz astotajai klasei mēs, sešpadsmit nepateicīgi skuķi, apguvām elementāro modelēšanu, šūšanu, izšūšanu, adīšanu, tamborēšanu.
Arī septiņreiz nomērīt, pirms nogriež, un trīsreiz nogludināt, pirms nošuj…
Darbmācība – Mājturība – Mājturība un tehnoloģijas… ir 2020./2021. mācību gada sākums, un atbilstoši jaunajām izglītības vadlīnijām skolās 1., 4., 7. un 10. klasē jau māca Dizainu un tehnoloģijas.
Tagad meitenes mācīsies zāģēt, urbt un virpot, savukārt zēniem, vai viņiem tas patīk vai ne, būs jāapgūst tamborēšana, adīšana un šūšana – situācijā, kad stundu skaits samazinās gandrīz uz pusi.
Pārmaiņas priekšmetā ir tikai neliela daļa no projekta “Kompetenču pieeja izglītības saturā”, kas reformē visu izglītības sistēmu no 1,5 g. vecuma līdz 12. klasei.
Vadības štāba “SKOLA2030” mājas lapā lasām: “Mūsdienu bērniem ir jāiemācās dzīvot pasaulē, kas nepārtraukti mainās, un nākotnē jābūt gataviem radīt līdz tam nepieredzētu ekonomisko, politisko, sociālo un kultūras vidi.”
Valsts izglītības standartu (MK noteikumi Nr. 747; 27.11.2018.) tagad rotā caurviju prasmes – kritiskā domāšana un problēmrisināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās u.c.
Nevajadzīgs priekšmets?
Jau gadsimtiem ilgi nemainās tas, ka pasaule mainās. Nav īsti pētīts, kas mainās bērnu galvās un dvēselēs, bet skolotāji atzīst, ka bērnu praktiskās iemaņas pēdējos 30 gados mainās uz slikto pusi, īpaši strauji kopš 2012.–2015. gada, kad televizors kopā ar neskaitāmām TV un spēļu programmām samazinājās līdz kabatas formātam un ar segvārdu “telefons” ienāca bērnistabā un skolā.
Tagad visu var nopirkt, un kāpēc gan bērnam mācīties visas šīs vecās lietas – izšūt, šūt, adīt, tamborēt, vīlēt, zāģēt, montēt, urbt, slīpēt? Un kāpēc tieši skolā? Daudziem vecākiem meiteņu rokdarbiem vajadzīgo materiālu un darbarīku iegāde šķiet lieka nasta.
Labvēlīgāka attieksme ir pret zēnu mājturības stundām, jo tur vairumā gadījumu netiek prasīti materiāli, izņemot nodarbībām, kurās zēni mācās gatavot ēst.
Elita Lazdiņa, Rīgas Doma kora skolas mājturības skolotāja, ir pārliecināta: “Šobrīd mūsdienu virtuālajā vidē ir atrodams pilnīgi viss – gan meistarklases, gan pamācības, gan kā kaut ko izgatavot no A līdz Z.
Ir vajadzīgas tikai pamatiemaņas un gribēšana. Bet, ja to pamatiemaņu nav – ja nekad rokās nav turēta tamboradata vai adām-adata, tad tas “nedarbojas”.”
Skolotājas pakāpeniski ir samazinājušas prasības līdz minimumam, lai nebūtu jādod mājas darbi, “kas uztrauktu vecākus”, un cenšas visu iemācīt skolā.
Pedagoģijas zinātņu doktore Māra Urdziņa-Deruma uzsver, ka rokdarbi ir vispārattīstošs mācību priekšmets.
Helsinku universitātes profesore Minna Huotilainena 2016. gada pētījumā pierādīja, ka tiem bērniem, kas strādā rokdarbus, smadzenes attīstās daudz ātrāk. Pirkstu sīkā muskulatūra jāattīsta jau no mazotnes. Ir izņēmumi, bet 15 gadu vecumā mācīties adīt ir par vēlu.
Latvijā trešā daļa bērnu dzīvo šķirtās ģimenēs, 87% gadījumu pie mātes. Uldis Žīgurs, Rūjienas vidusskolas un Valmieras Pārgaujas valsts ģimnāzijas skolotājs izklāsta savu pieredzi: “Valmierā ir tā, ka daži puiši pat baidās no instrumenta “rokas zāģis” un nesaprot, kā tas vispār jātur rokās. No vecākiem līdz šim nav pretenziju, un mammas ir laimīgas, ka puikas iemācās vīriešu darbus, nevis blandās apkārt un “sēž telefonā”.”
Skolotājs pārdzīvo, ka jaunajā programmā pilnībā atceltas rasēšanas stundas pamatskolā, un nesaprot, kā var kaut ko uzkonstruēt bez vizuālās izpratnes par priekšmetu.
Paraugzemē Somijā
Kā stāsta jaunās programmas parauga autore no “SKOLA2030” pedagoģijas maģistre Madara Kosolapova, reformai par paraugu ņemta labā prakse Somijā un Skotijā.
Māra Urdziņa-Deruma raksturo somu pieredzi: “Somi ļoti lepojas, ka viņi bija pasaulē pirmie, kas ieviesa rokdarbus kā obligātu mācību priekšmetu visās 406 tautskolās 1866. gadā. Un viņi ļoti konsekventi nav mainījuši priekšmeta nosaukumu kopš pirmsākumiem. Otra lieta, ar kuru viņi ļoti lepojas, ka viņiem tā ir kā atsevišķa zinātnes nozare. Skolotājs Somijā ir ļoti prestižs un labi apmaksāts darbs, un līdz nesenam laikam rokdarbu skolotāju studiju vietām bija liels konkurss – pieci uz vienu vietu.”
Somijā iepriekšējā pamatskolu reforma notika pagājušā gadsimta 70. gados un līdz pat 2014. gadam jebkurš skolēns varēja izvēlēties, vai mācīties “Tehnisko darbu” – elektrotehniku, metāla, koka un akmens apstrādi vai “Tekstila darbus” – tamborēšanu, adīšanu, šūšanu, aušanu u.c. tekstiltehnikas.
Līdz reformai pamatskolā rokdarbiem tika atvēlētas 140 minūtes katru nedēļu (mūsu 3,5 mācību stundas). Līdz ar reformu stundu skaits tika samazināts par trešo daļu un ir izveidota vienota mācību programma, kurā saliktas visas tehnikas kopā gan zēniem, gan meitenēm.
Sākums un…
Rokdarbus kā obligātu mācību priekšmetu Krievijas impērijas skolās, tostarp Latvijā, ieviesa trūcīgā Plāteres pagasta sīkzemnieku ģimenē dzimušais talantīgais pedagogs Kārlis Cīrulis (1857–1924).
Ir pamats domāt, ka viņa nopelni Krievijas un Latvijas sociāli ekonomiskajā attīstībā ir vismaz tikpat lieli kā Krišjānim Valdemāram.
Kārlis Cīrulis uzskatīja, ka rokdarbus drīkst mācīt tikai pedagoģiski izglītots skolotājs un ka labums, apgūstot rokdarbus, ir “jaunrades un darbošanās centienu apmierināšana, gribas, acu, roku un galveno maņu, fizisko spēku un praktisko spēju attīstība”.
…beigas Latvijā?
Arī Latvijā no 1998. līdz 2020. gadam skolēni neatkarīgi no dzimuma varēja izvēlēties apgūt divas specializācijas – “Tekstila tehnoloģijas” vai “Koka un metāla tehnoloģijas”.
Ir dažas skolas, piemēram, Rūjienas vidusskola, kur katru gadu vairākas meitenes apgūst “zēnu” programmu, tomēr vairākumā skolu šī iespēja netika reklamēta un tradicionāli meitenes izvēlējās pirmo, bet zēni otro programmu.
Gadījums, kad kāds zēns izvēlētos apgūt tekstilapstrādi, Mājturības skolotāju biedrības prezidentei Līgai Barbarai nav zināms.
Līdz šim mācību priekšmetam tika atvēlētas 70 mācību stundas gadā – katru nedēļu divas stundas katrai specializācijai.
Lēksim bedrē, lēksim bedrē…
Projekta “Kompetenču pieeja izglītības saturā” vadītāji “SKOLA2030” apliecina, ka reforma ir labi apspriesta un diskusijās piedalījušies uzņēmēju organizāciju pārstāvji.
Taču apspriešanas laikā gan vēl nebija redzams, kas un kā tieši mainīsies mācību priekšmetu stundu skaitā. Vai Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš 2018. gada 22. janvārī notikušās publiskās diskusijas “Kas skolas beidzējam ir vairāk nepieciešams – zināšanas vai prasmes” varēja iedomāties, ka metālapstrādi vispār var izņemt ārā no pamatskolas programmas?
Ko paneļdiskusijā teiktu Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, ja zinātu, ka reformas rezultātā 99% no atlikušajiem mājturības skolotājiem vīriešiem skolu pametīs, bet kokrūpniecības nozarē – mežizstrādē, gateros un galdniecībās – pēc 10–15 gadiem plānots iesaistīt sievietes?
No pamatskolas (4.–9. kl.) programmas ir pilnīgi pazudusi arī izšūšana un tamborēšana, bet adīšanai un šūšanai paredzētais stundu skaits ir vairāk kā nepietiekams.
Programmas veidotāji gan apgalvo, ka programmā centušies ielikt visas tradicionālās tehnikas un, tāpat kā iepriekš, arī turpmāk katrs skolotājs varēs veidot savu programmu, ja tikai tā atbilst MK apstiprinātajam izglītības standartam.
Skolotāju pieredze neskaitās
Taču pieredzējušie pedagogi ceļ trauksmi, ka praktiskajiem darbiem atvēlētais stundu skaits ir pārāk mazs, lai kaut ko būtiski uzlabotu, ja skolēni netiek dalīti pa specializācijām, bet “visi apgūst visu”.
Skolotāji ir mēģinājuši kaut ko iebilst, taču bez rezultāta. Mājturības skolotāju biedrības prezidente Līga Barbara: “Mani aicināja recenzēt jauno programmu, kad programma vēl bija gatava tikai daļēji.
Kad jautāju, vai man būs jāpārlasa arī pilnīgi gatavā programma, atbildes nebija. Tagad redzu, ka mani ieteikumi vērā nav ņemti.”
Visi skolotāju iebildumi var tikt tulkoti kā savtīgums, jo apmaksāto kontaktstundu skaits skolā samazinās 3–4 reizes, un attiecīgi arī skolotāju algas un amata vietas.
Jau tāpat daudzās pamatskolās mājturību zēniem māca skolotājas sievietes, kuru prasmes apšauba pat viņas pašas. Mācību kabinetu aprīkojums ir vecs un nolietojies, materiālus skolotāji gādā, kā nu kurš prot.
Līga Barbara: “Kādēļ skolotāji strādā šo nepateicīgo darbu? Man liekas, ka mēs visi esam fanātiķi. Mums sagādā prieku, ka bērns ir iemācījies un laimīgs, kad viņu 5. vai 6. klasē esi veiksmīgi atrāvis no telefona, piedāvājis darīt kaut ko citu un viņiem kaut kas sanāk.
To, ko tu izdari ar savām rokām, tu atceries visu mūžu. Ja es jums tagad pajautātu, ko jūs mācījāties ķīmijā, maz ticams, ka jūs atcerēsieties, ja nu varbūt kādu laboratorijas darbu.
Bet jūs noteikti atcerēsieties, ko jūs noadījāt vai nenoadījāt 6. klasē: “To es noadīju, to es nenoadīju, tur man palīdzēja mamma, tur man palīdzēja vecmāmiņa.””
Te ir darbs
Pie līdzšinējiem optimistiskiem attīstības scenārijiem 2020. gada jūnijā Ekonomikas ministrija nākusi klajā ar darba tirgus prognozēm, kas parāda, ka būtiskākais darbaspēka pieprasījuma pieaugums līdz 2027. gadam sagaidāms tieši vidējās kvalifikācijas profesijās, kur var izveidoties vairāk nekā 74 tūkstoši vakanču, līdz ar to palielinot darbaspēka nepietiekamību pēc vidējās kvalifikācijas speciālistiem ar profesionālo izglītību, jo īpaši tādās nozarēs kā transporta pakalpojumi, būvniecība, apstrādes rūpniecība, kā arī lauksaimniecībā un tirdzniecības nozarē.
Jau tuvākajos gados būs vajadzīgi cilvēki, kas pamatā strādā ar rokām. Trāpīgs ir Romāna Naudiņa ieraksts sociālajā vietnē “Facebook” 2019. gada 17. septembrī: “Latvijā vitāli trūkst galdnieku, metinātāju, namdaru, santehniķu, elektriķu u.c. Un ne tikai Latvijā, bet visā Rietumeiropā. Nesen sanāca saruna ar pašnodarbinātu elektriķi ārpus Rīgas, kura atalgojums mēnesī ir lielāks par Saeimas deputāta algu. Vācijā santehniķu stundas likme svārstās 50 eiro robežās, atsevišķos gadījumos sasniedzot pat 100 eiro stundā…”
“SKOLA2030” vecākā eksperte Madara Kosolapova skolā ienākusi kā “Iespējamās misijas” skolotāja un nostrādājusi trīs gadus par zēnu mājturības skolotāju.
Jaunā un enerģiskā skolotāja ir izcīnījusi lielu cīņu, lai mācību priekšmets paliktu skolu programmās, jo sākotnēji esot bijusi doma to pilnībā likvidēt. Tomēr pārsteidz viņas vairākas reizes izteiktais apgalvojums – “pamatskolas uzdevums nav sagatavot skolēnu profesionālai izglītības iestādei”, kas ir pretrunā pat ar jauno izglītības standartu, kurā pamatizglītības uzdevums ir “nostiprināt un attīstīt zināšanas, izpratni un pamatprasmes…, lai sekmīgi turpinātu tālāko izglītību”.
Kam un kādēļ radās ideja, ka roku darba prasmes Latvijā vairs nebūs vajadzīgas?
Nav redzama 24 337 676 EUR vērtās reformas saikne ar Latvijas realitāti, darba tirgus tendencēm un valsts attīstību.
Ne izglītības standarta sabiedriskajā apspriešanā, ne arī Dizaina un tehnoloģiju programmas parauga izstrādē un apspriešanā netika aicināti profesionālo skolu pārstāvji.
Teiksma Sūna, Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma direktora vietniece mācību darbā: “Baidos, ka samazinātais stundu skaits priekšmetā un priekšmeta saturam neadekvātais stundu skaits daudzos skolēnos radīs nepareizu priekšstatu par profesionālo izglītību. Tas vēl vairāk novirzīs skolēnu domas no tādu programmu apguves, kur jāstrādā ar rokām.”
Jānis Rozenblats, Rīgas Tehniskās koledžas direktors: “Šādas satura izmaiņas mazinās jauniešu praktiskās iemaņas un ir pretrunā ar Ekonomikas ministrijas deklarētajām prioritātēm tautsaimniecībā jau šodien un ilgtermiņā. Sekas noteikti būs, un agri vai vēlu nāksies sakārtot saturu atbilstoši reālajai dzīvei.”
Māris Šustiņš, Metāla izstrādājumu dizaina pasniedzējs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā: “To, kas ar rokām strādās, ir arvien mazāk. Šogad iestājeksāmenos bija liels vilnis – 295 pretendenti, bet trešā daļa nāca ar uzstādījumu: “Nu, kur jums te tā nodaļa, kur fotografē, filmē, pie datoriem… nu, reklāmas dizains, jā, uz šito!”
“Metālā” šogad stājās 9 uz 10 vietām, kas salīdzinoši ir ļoti labi. Jā, varbūt viņi nav vīli rokā turējuši, bet viņi grib to apgūt. Bet būtu labi, ja viņi būtu metālu aptaustījuši un saprastu, cik tā ir milzīga amplitūda, ko var izveidot un kā apstrādāt. Digitālās un datorprasmes viņiem nav problēma.”
Tikmēr Somijā
Izrādās, ka rokdarbu priekšmets jau daudzus gadus nav paticis dzimumu līdztiesības ideju paudējiem ar to, ka pārāk skaidri parādījis dzimumu atšķirības.
Tomēr tagad pēc reformas pieaugošā meiteņu interese par tehnoloģijām nav notikusi, bet tā vietā zēnu interese ir sagrauta.
“Tehniskais darbs”, kas vienmēr somu zēniem ir bijis iecienīts mācību priekšmets, bieži ir vienīgais, kurā skolēni no sociālā riska ģimenēm jūtas līdzvērtīgi. Tagad Somijā par vairāk nekā 50% procentiem pieaudzis to bērnu skaits, kas pamet skolu, jo īpaši izstrādātā programma, kur bērni no riska ģimenēm apguva pamatizglītību ar “Tehnisko darbu”, vairs zēnus nesaista.
Somijas rūpniecības konfederācija un uzņēmēji baidās, ka notiekošais kavēs gan eksportu, gan izaugsmi. Konfederācija uzskata, ka Tehniskā darba programmas degradācija ir kļūda jaunajā mācību programmā.
Pēc laikrakstā “Suomen Yrittäjit” (“Somu uzņēmējs”) teiktā, jaunietim ir jābūt pietiekamām roku prasmēm arī pirms profesionālās apmācības periodiem darba dzīvē. Tas prasa darba praktisko iemaņu apgūšanu skolā.
“”Tehniskais darbs” ir viena no svarīgākajām lietām, lai nozarē augtu jauni “mopēdu puikas” – nākamie kvalificētie strādnieki un inženieri,” saka Juha Vidgrēns, meža mašīnu ražotāja “Ponsse” valdes priekšsēdētājs.
Kas jauns pasaulē
Somu vispārējā izglītība vēl pavisam nesen augsti kotējās visā pasaulē. Taču vai tā būs arī turpmāk?
Somijas PISA* reitings kopš reformas ieviešanas strauji krītas, un tūliņ aiz pasaules līderiem – Ķīnas, Singapūras un Honkongas – kā nākamā pakāpusies Igaunija.
Projekta iesniegšanas brīdī to nevarēja zināt, bet tagad tas ir skaidri redzams. Varbūt palūkoties tepat pāri robežai un pamācīties no igauņiem, ko un kā tieši dara viņi? Vai arī – ko mēs izdarījām citādi, sākot jau no 1991. gada?
Eiropas sociālā fonda mājas lapā par izglītības jomu teikts: “Visā ES ESF finansē iniciatīvas, lai uzlabotu izglītību un apmācību, kā arī nodrošinātu, ka jaunieši pabeidz izglītību un iegūst prasmes, kas viņus padara konkurētspējīgākus darba tirgū.
Šeit galvenā prioritāte ir mācību pārtraukšanas gadījumu skaita samazināšana, kā arī profesionālās un augstākās izglītības iespēju uzlabošana.” Notiekošais “Mājturības un tehnoloģiju” priekšmetā liek domāt, ka ar reformu tiks sasniegts tieši pretējais.
Kopš 2016. gada, kad Izglītības un zinātnes ministrijas gaiteņos radās projekts “Kompetenču pieeja mācību saturā”, ir pagājis pietiekams laiks, lai redzētu līdzīgas reformas sekas Somijā. Vēl varam nolikt šķēres malā un septiņas reizes pārmērīt.
* PISA ir starptautisks pētījums, ko 1997. gadā uzsāka Ekonomiskās sadarbības un sttīstības organizācija (OECD), pirmo reizi administrēja 2000. gadā un tagad aptver vairāk nekā 80 valstis. Reizi trijos gados PISA aptauja sniedz salīdzinošus datus par 15 gadus vecu jauniešu prasmēm lasīšanas, matemātikas un dabaszinību jomā.
