– “Latvijas dzelzceļa” konferencē Oksfordas universitātes profesors un Starptautiskā valūtas fonda padomnieks Pols Koljērs teica, ka sabiedriskā transporta projekti Lielbritānijā sniedz ieguvumus, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz šā projekta izmaksas, un ka pašlaik ir vēsturiski labākais brīdis pēdējo 300 gadu laikā lēti aizņemties un ieguldīt infrastruktūrā. 28
– Tas ir pareizs domu gājiens.
– Bet pašreizējais budžeta rāmis ar 1% deficītu neļauj ieguldīt projektos, kas šos deficītu nākotnē samazinātu.
– No makroekonomiskās loģikas tas ir pamatoti, bet ir politiskie ierobežojumi. Patiesībā šis mazais budžeta deficīts Latvijai pēdējos pāris gados ir bijis drīzāk tālāku nākotni destabilizējošs. Ja valsts būtu stimulējusi ekonomiku vairāk, tas paātrinātu privātā sektora cikla virziena maiņu. Tādā gadījumā nākamais augšupejas cikls sāktos no augstāka punkta nekā Igaunijā. Parādu pieaugumam atsākoties no ļoti zema punkta, tam būs lielākas iespējas iziet ārpus saprāta robežām. To var salīdzināt ar svārstu – tālu aizvelkot vienā virzienā, neizbēgama pretreakcija.
– Vai šajā budžetā, kas ir iesniegts Saeimā, jūsuprāt, kaut kas ir jāmaina?
– Mūsu sabiedrībai vajadzēja būt vienlīdzīgākai, jo mums ir vienādi augsts izglītības līmenis. Bet nevienlīdzību radījusi nodokļu sistēma un iedzīvotāju izvietojums valsts teritorijā.
Bet šogad nevar paspēt kaut ko mainīt. Latvijas nodokļu sistēmā vajadzīgas nopietnas pārmaiņas – pārliekot ieņēmumus no algām uz ieņēmumiem no dažāda veida īpašumiem. Tai skaitā vajadzīgi lielāki nodokļi uz mājsaimniecībai piederošajiem mājokļiem. Labāk tāda nodokļu sistēma, kas piespiež pārcelties no Jūrmalas uz Ķekavu, nekā tāda, kas mudina pārcelties no Ķekavas uz Liverpūli. Šobrīd ir neveiksmīga knibināšanās ap detaļām.
Ļoti vispārinot, es Latvijā redzu divas galvenās problēmas.
Pirmkārt, nepabeigts urbanizācijas process — cilvēki ir palikuši it kā karājoties gaisā starp patriarhāli pastorālo lauksaimniecību un moderno ekonomiku. Ar to saistītas daudzas problēmas. Bezdarba strukturālā komponente, ko nosaka nevis izglītības līmenis, kā bieži saka, bet iedzīvotāju izvietojums valsts teritorijā. Krasās atšķirības starp dažādu skolu piedāvāto izglītības līmeni. Pārāk lieli izdevumi infrastruktūras uzturēšanai. Status quo aizstāv ieinteresētie, kuriem tas nodrošina nodokļu finansētas darbavietas, kā arī naivi romantiķi. Viņi saldi snauž laivā, kas tuvojas ūdenskritumam, paši to nenojaušot. Lielrīgā ir ļoti mazs padsmit gadu vecu cilvēku skaits, kas nozīmē, ka nākamajos desmit gados liela vai lielākā daļa šī vecuma cilvēku no pārējās Latvijas pārcelsies uz vietu ar labākajām mūsu valstī pieejamajām darba, izglītības un atpūtas iespējām. Pirmā problēma tātad atrisināsies pati no sevis.
Otrkārt, pārāk zema iekasēto nodokļu un IKP attiecība. Tās cēlonis savukārt ir gan nodokļu likumi, gan to ievērošanas disciplīna. Ir jāmaina abi, te nav pretrunas. Atrisinot šo problēmu, būs gan nauda kvalitatīvai politikas taisīšanai — labas algas politiķiem un ierēdņiem, gan investīcijām, gan reformu upuru uzpirkšanai. Nedomāju, ka budžeta veidošanas procesā vēl ir atlicis pietiekami daudz laika otrās problēmas risināšanai. Turklāt mazie solīši uz šo pusi nav īpaši veikli, par to jau izteicos. Taču man ir sajūta, ka, par spīti uzkarsētajai retorikai, valdības un sociālo partneru starpā ir diezgan līdzīga dziļā izpratne par izmaiņu virzienu.
