– “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis ir gatavs saderēt ar finanšu ministru, ka viņš budžetā tos ieplānotos 40 miljonus nedabūs. 28
– Nedabūs, par to nav šaubu. Kādam speciālistam varbūt pateiks: “Tu esi gudrs, bet diemžēl pārāk dārgs.” Kāda cita algas palielinājumu amortizēs uz peļņas rēķina. Citi sashēmos, teiksim, caur dividendēm. Tā nav tehniski labi izdomāta sistēma, bet izskatās, ka solidaritātes nodoklis ir pārejas posms uz kaut ko citu. Toties budžeta ieņēmumu pusē ir iespējami pozitīvi pārsteigumi no citas puses, kas, es ceru, to kompensēs.
– Minējāt, ka šis ir labs budžets arī tāpēc, ka aizsardzībai daudz vairāk atvēl. Lai piebremzētu ministriju daudzos pieprasījumus un liktu tautai to saprast, Reirs to nosaucis par kara laika budžetu. Tad savelkam jostas un bruņojamies vai tomēr attīstāmies?
– Virzība karošanas virzienā ir, bet nedaudz vairāk nekā procents no IKP aizsardzībai neļauj to saukt par kara budžetu. Izraēla ilgstoši ir aizsardzībai atvēlējusi ap desmit procentu. Tagad mazāk. Ja mēs paskatāmies, cik aizsardzībai tērē valsts, no kuras mūsu pastāvēšana ir atkarīga, tad mums pienāktos 3 – 4% no IKP atvēlēt.
Būtībā šis ir augošas labklājības budžets. Šogad reālās algas būs augušas apmēram par 6%, un nav šaubu, ka arī nākamgad reālie ienākumi augs. Ja būtu pateikts, ka gatavojamies karam un pat ne savelkam jostas, bet paaugstinām nodokļus tā, ka apstājas labklājības pieaugums, tad uz tā rēķina vien budžetā ieripotu papildu vairāki simti miljoni eiro. Taču jostu savilkšana netiek prasīta. Budžetā notiek nelielas pārbīdes. Ja paskatās Saeimā iesniegto budžeta projektu, tad skaidrs, ka latviešu tauta nekam netaisās upurēties. Mēs joprojām paļaujamies, ka citi mūs sargās un mēs palielināsim aizsardzības budžetu tieši tik lēni, lai viņus pilnīgi nenokaitinātu.
– Vai šajā budžetā ir arī kādi pārsteigumi jums?
– Pārsteigumi var būt pozitīvi vai negatīvi. Divi pēdējie gadi atgādinājuši, ka pasaulē mēdz notikt negatīvi pārsteigumi. Bet pavērsiens ekonomikā notiks, jo parādi nevar samazināties līdz nullei un zem nulles – ne tik. Jautājums tikai – kad un kā? Pavērsiens būs pārsteigums visiem, atskaitot dažus ekonomistus.
Kopš krīzes izaugsme galvenokārt balstījās uz eksportu. Domāju, ka eksporta pieaugums mēreni paātrināsies, bet daudz lielāku iespaidu uz IKP maiņām radīs kreditēšanas pieaugums. Ir bijuši četri pieci grūta darba radīti izaugsmes gadi, bet saldākā ekonomikas cikla fāze – minētais vairāk nekā miljards eiro cukura slānīša – mums vēl ir priekšā. Nauda, ko iepriekš mājsaimniecības un uzņēmumi novirzīja parādu kopsummas samazināšanai, nonāks investīcijās un patēriņā. Tā ir nopietna summa Latvijas ekonomikai. Tā veicinās algu pieaugumu un, par spīti demogrāfijai, radīs jaunas darbavietas attīstības centros.
– Kādā mērā budžetu sastādīšanu ietekmē valsts parāds? Šogad starptautiskajiem aizdevējiem bija jāaizskaita vislielākā summa – 120 miljoni eiro… Vai budžeta deficīta rāmi ir svarīgi ievērot un vai bezdeficīta budžets ir labs mērķis šobrīd?
– Kaut kad vajadzēs budžetu ar pārpalikumu, bet šobrīd nav jāsteidzas, jo Latvijas valsts parāds nav liels. Neto parāds, kas būtībā ir svarīgākais rādītājs, ir ap 30% no IKP. Taču valsts budžetam vajadzētu pretdarboties makroekonomiskajam efektam, ko rada privātā sektora naudas plūsmas. Ko pieredzējām treknajos gados – privātais sektors audzēja parādu mežonīgā ātrumā, pat par 20% no IKP gada laikā! Piektdaļa no IKP šogad būtu pieci miljardi eiro. Turklāt šis skaitlis veidojas, atrēķinot uzkrājumu pieaugumu – sausais atlikums, tā teikt. Tai laikā arī valstij bija budžeta deficīts, kas bija katastrofāli aplam. Šobrīd privātais sektors uzlabo finanšu bilanci – vairāk nekā par miljardu gadā jeb apmēram par 5% no IKP. Šādā situācijā, ja valstij deficīts ir 1 – 1,5% no IKP, tas nav daudz un varētu pat būt vairāk, tīri no ekonomiskās loģikas skatu punkta. Deficītu šobrīd ierobežo politiski un juridiski apsvērumi.
Šobrīd mūsu bankas filiālēs redzam, ka interese par hipokredītiem strauji pieaug pa nedēļām. Nākamgad reālā ekonomika pakāpeniski sajutīs kopējās naudas plūsmas virziena maiņu. Sākot ar 2017. gadu, Latvijas ekonomiku varētu sildīt ļoti strauji. Tas cilvēkus varbūt nepadarīs laimīgus, tikai laimīgākus, un var arī tiem sajaukt galvu. Kreditēšanas cikla izmaiņas ir ļoti spēcīgas iedarbības viela ekonomikā. Ja vien strauji nepalielināsim izdevumus un nesamazināsim nodokļus, tad budžeta bilance it kā pati no sevis “aizslīdēs” pārpalikumā.
Ja privātais sektors savu parādu sāks strauji audzēt, sabiedriskajam sektoram būs jādzīvo ar lielu budžeta pārpalikumu. Atcerēsimies Spāniju un Īriju, tur burbuļa kulminācijā sabiedriskais sektors bija ar pārpalikumu, bet ar nepietiekamu.
Es domāju, ka mūsu fiskālajiem vanagiem – Finanšu ministrijai un Latvijas Bankai – vajadzētu skaļi pateikt: “jā, privātais sektors samazina parādu, varbūt valsts tagad saprāta robežās to var atļauties palielināt. Bet ja jūs, Jāni, Anniņa, Edīte un Pēteri, milzīgos apmēros aizņemsities dzīvokļu pirkšanai vai māju būvēšanai, tad valstij būs jāairē pretējā virzienā!” Ja latviešus uzrunā ar vecām parunām – “parāds nav brālis” vai “vajadzīgs sabalansēts budžets” –, pēc pāris gadiem ar to var nepietikt, lai izbēgtu no jaunas nelaimes.
Var gadīties kā iepriekšējās desmitgades vidū – ekonomika kļūst atkarīga no parāda pieauguma. 2008. gadā privātajam sektoram nemaz nebija liels parāds, bet pati aizņemšanās apturēšana bija ļoti sāpīga. Šis kreditēšanas un nekustamo īpašumu celtniecības uzplaukums var atkal sacelt algas un kaitēt eksporta konkurētspējai. Ceru, ka nebūs burbulis, bet bums.
