– Vairs ne pat uz valsts nozīmēto 21 attīstības centru? 28
– Visi nebūs reāli attīstības centri. Kritiskā masa ir neatgriezeniski zaudēta vai arī nekad nav bijusi. Man ir šaubas par dažu bijušo padomjlaiku rajonu centru pastāvēšanu tālākā nākotnē. Labā ziņa ir tā, ka mums ir vairāki attīstības centri, kuros jau ir vilkme – kur panākumi rada tālākus panākumus. Ir runa par kādām 7 – 8 pilsētām, neskaitot Rīgu. Laukos iedzīvotāju skaits samazināsies, kas neskan pareizi, bet tā vienkārši notiks. Cilvēki meklēs labāku dzīvi un to atradīs.
Ar lauku dzīves romantizēšanu nodarbojas daudzi pilsētas intelektuāļi, kuri dzīvo komfortablos apstākļos un kuriem nav tieša priekšstata par reālo. Mani hobiji daudz saistīti ar ceļošanu pa Latviju. Kad paskatos kartē, es daudz ko atceros caur roku vai kāju pirkstiem. Pēdējos 15 gados vāktās sajūtas, ceļojot kājām vai divriteni, liek man saredzēt šādu scenāriju, kas izslēdz sapni par vienmērīgi apdzīvotiem laukiem. Lauki būs apdzīvoti pie attīstības centriem. Pats “uz papīra” esmu lauku iedzīvotājs.
– Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, stājoties amatā, sludināja reģionālo attīstību ne tikai attīstības centros, bet visā teritorijā. Lai ikvienu cilvēku aizsniedz pakalpojumi, nevis lai viņš, visādu mobilitātes programmu veicināts, pamet savas mājas. Bet nupat nācis klajā ar jaunu teritoriālo reformu, kas iedzīvotājus koncentrē ap vēl mazāk centriem. Šķitums un īstenība?
– Tā nebūs, ka laukos neviens nedzīvos. Būs izkliedētās nozares, kurām būs vajadzīgi cilvēki visā valsts teritorijā, būs lauksaimniecība un mežsaimniecība, kurā strādās daži procenti. Uz simts hektāriem mūsdienās ir vajadzīgs viens darbinieks.
– Un tagad par budžetu kā politikas veidošanas instrumentu. Uz ko tas vedina? Vai tiešām sliktākais pēdējos piecos gados, kā to nosaucis LTRK vadītājs Jānis Endziņš? Ja slikts uzņēmējiem, varbūt kādam tas ir labs?
– Labs stratēģiskajā virzībā, slikts dažās detaļās. Labs tāpēc, ka vairāk naudas valsts drošībai. Arī tādēļ, ka notiek virzība uz mēreni progresīvu nodokļu sistēmu. Taču izvēlētie risinājumi man nešķiet tie labākie, kaut gan nojaušu politiskos apsvērumus.
Katrai nācijai ir savas iracionālās pārliecības, fobijas un tabu. Latviešiem arī. Ceru, ka tiks salauzts politiskais tabu “progresīvais nodoklis”. Nav jau tā, ka nav nekādas progresivitātes. Ienākuma nodoklim ir divas likmes – 0% un 23%. Tas, ka ir tikai viena likme virs nulles, ir bijusi “svētā govs”. Nav būtisku pretargumentu, kāpēc nevarētu būt, piemēram, 0%, 15% un 30%. Nākamā gada budžetā redzam divus ne pārāk tehniski elegantus risinājumus, kā šo tabu apiet – t. s. solidaritātes nodokli un diferencēto neapliekamo minimumu.
– Vai tad solidaritātes nodoklis pēc būtības nav progresīvais ienākuma nodoklis?
– Jā, tas tikai nav integrēts IIN sistēmā, un pāreja pie 4000 eiro robežas ir ļoti krasa. Taču tas ir radīts, lai nauda nonāktu centrālas valdības rīcībā. Es to ļoti labi saprotu. Caur pašvaldībām Latvijā iet apmēram 20% naudas, bet tās rada ap 80% sabiedriskā sektora neefektivitātes. Pašvaldības ir ļoti dažādas, ir izcili piemēri, bet kopaina neiepriecina.
