“Septiņdesmito gadu beigās bija savdabīga situācija!” Kā gadatirgus no iepirkšanās priekiem pārvēties teju vai par svētkiem latvietim 0
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušās nedēļas nogalē Brīvdabas muzeja gadatirgū atkal pulcējās ražotāji no visām Latvijas malām. Gadatirgus laika gaitā ir kļuvis ne tikai par savdabīgiem tautas svētkiem, bet arī par būtisku dizaina, saimniecības un interjera preču pārdošanas izstādi.
Tie, kas uz tirgu dodas ap pusdienlaiku, var vērot, kā pretī gar Juglas ezera piekrasti Rīgas virzienā jau virzās laimīgie jaunu pirkumu īpašnieki. Puķu statīvi, lieli pīti grozi, apjomīgi dekori, koka darinājumi – viss, ko var pasist padusē vai pārlikt pār plecu, demonstratīvi ceļo uz savām jaunajām mājām.
Pirms ikgadējā tirgus vienmēr urda intriga: kas gan šogad būs jauns, neredzēts un ar ko pārsteigs meistari, kuru kvalitāte jau pārbaudīta?
“Septiņdesmito gadu beigās bija savdabīga situācija. Bija daiļamata meistari, interesantas preces, liels sadzīves preču deficīts un, vissvarīgākais, cilvēkiem turējās naudiņa,” atceras kalējs, Tautas daiļamata meistars Jānis Ļubka no Zaļmuižas. “Tomēr brīvā tirdzniecība nebija iespējama, jo tā skaitījās spekulācija. Profesionāliem māksliniekiem bija savi saloni. Tad nu paši daiļamata meistari, kuriem ļoti bija nepieciešamas izstādes pārdošanas, kā tas notiek tirgos, sprieda, kā to panākt, un veiksmīgi.
Nokārtot dokumentus palīdzēja pats kultūras ministrs Kaupužs. Tā paši amata meistari panāca, ka 1968. gadā tika izveidots pirmais Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lietišķās mākslas gadatirgus, kas jau no pirmās reizes kļuva ļoti populārs. Gadatirgus bija un joprojām ir lieli svētki gan amatniekiem, gan apmeklētājiem. Tas bija viens no pašiem pirmajiem lielajiem pasākumiem, kas veicināja latviskās kultūras, latviskā gara un nacionālās pašapziņas atdzimšanu.”
Arī tagad gadatirgū pulcējas dažādu paaudžu amata meistari – jauni un vairs ne tik jauni, iesācēji un “rūdīti vilki”. Gadu gaitā var redzēt, kā nostabilizējas meistaru rokraksti, kā izaug jaunie tradīciju turpinātāji. Keramiķis Leonīds Kupčs no Vecumniekiem daudzu gadu gaitā ir izstrādājis savu, atpazīstamu rokrakstu. Tas ir mazliet robusts, mazliet neierasti vēsos toņos, bet nenoliedzami – savā stilā ieturēts. Bieži meistars redzams Kalnciema ielas tirdziņā, arī Jāņu tirgū Rīgā. Viņa dēls Jānis turpina arodu, tomēr stends ir tā patālāk, lai nejuktu. Katram meistaram sava darīšana.
Savukārt keramiķe Nellija Dzalba no Daugavpils keramikas studijas “Latgale” ir ieguvusi maģistra grādu mākslās. Meistarei izdevies radīt tik vienkāršu un tik saskanīgu māla trauku komplektu, ka tas jau kļuvis par viņas zīmolu. Interesanti, ka par to atzinīgi izsakās arī cunftes konkurenti – citi keramiķi. Tā ir sava veida veiksmes un talanta mistērija. “Es katru punktiņu lieku ar roku. To intuitīvais izvietojums kaut kādā veidā rada darba šarmu un pievelk pircēju skatus,” stāsta Nellija.
Ir bijuši dažādi mēģinājumi meistarus sadalīt, kvalificēt un ierobežot. Tomēr laiks rādījis, ka visu izšķir pircējs ar savu maciņu. Kāds tam pīpis par titulu, ja darbs ir tīkams… Pārsteidzoši, ka veiksmīgus lietišķās mākslas produktus rada baņķieri, juristi un sabiedrisko attiecību speciālisti, kas uz pieprasījumu nozarē skatās ar svaigu skatu. Darba prasmes var apgūt pulciņos un internetā. Toties par preces virzīšanu tirgū viņi ir labi informēti.
Viens no preces pārdošanas veicinātājiem ir tās atpazīstamība, ko palīdz veidot labs nosaukums un logo. Asprātīgi zīmola jautājumu risinājis Māris Ozoliņš, kurš kopā ar kundzi Ievu pārpircis savulaik zināmā uzņēmuma “Māra” brendu. Šobrīd viņi ražo sieviešu īsās zeķes ar tautiskiem musturiem. Tās gatavo tepat Latvijā no kokvilnas ar nelielu elastāna piejaukumu. “It īpaši deju kolektīvos meitām patīk dancot šādās košās zeķēs. Drīzumā veidosim arī vīriešu zeķu kolekciju,” stāsta Māris.
Gadatirgus ir savdabīga visas valsts daiļamata skate. Cerams, rudenī sagaidīsim otru – lietišķajai mākslai veltīto gadatirgu. Meistari, kuri tirgū piedalās jau ne pirmo gadu, cenšas saglabāt savas vietiņas, jo tā pastāvīgajiem klientiem viņus vieglāk atrast. Kad ir tik kupls dalībnieku skaits, ne vienmēr tas tik viegli izdodas. Šogad muzeja mājaslapā un arī teritorijā bija izvietots dalībnieku saraksts. Ja vēl būtu iespējams kaut kā ātrāk, kaut vai internetā, uzzināt, kurā vietā šis konkrētais dalībnieks būtu atrodams…
