Septiņas pazīmes, kas tad raksturo zinātnes valodu 6
Linda Kusiņs-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apgādā “Zinātne” izdota kolektīvā monogrāfija “Zinātnes valoda: stils, teksts, konteksts”.
“Zinātnes valoda” – tas var šķist sarežģīts un no ikdienas valodas lietotāja interesēm tāls temats, kas var interesēt tikai speciālistus. Tradicionāli tieši šis valodas paveids iedalīts pie sarežģītākajiem, turklāt, protams, tas tiek lietots tikai specifiskos gadījumos.
Tomēr jāņem vērā, ka gandrīz ikvienam dzīves laikā šādā vai tādā veidā gadās saskarties ar zinātniskiem tekstiem – ja ne vairāk, tad vismaz rakstot zinātniski pētnieciskos darbus skolā. Pat šajā gadījumā vērts zināt, kādus nosacījumus rakstītājam darba stils izvirza.
Eirolingvistikas riski
Monogrāfijas ievadā rakstīts, ka latviešu zinātnes valodas izpēte, kaut gan sākusies jau 20. gadsimta 60.–70. gados un līdz mūsdienām tapuši vairāki oriģināli pētījumi, vērtējama kā sporādiska. Jāpiebilst gan, ka arī, piemēram, Vācijā tikai 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tā definēta kā patstāvīga pētniecības joma, kas nošķirama no nozaru valodas paveida pētniecības.
Tādēļ monogrāfija, pie kuras darbs aizsācies 2017. gadā Ventspils Augstskolas projektos par zinātnisko tekstu makrostruktūras un mikrostruktūras aspektiem, vērtējams kā pirmais būtiskākais pētniecības datu apkopojums, turklāt salīdzinot latviešu zinātnes valodas situāciju ar angļu, vācu un krievu zinātnes valodu situāciju.
Eiropā zinātnes valodai ir vēl specifisks aspekts – šeit gadsimtiem ilgi kā zinātnes valoda kalpoja latīņu valoda un tikai 18. gadsimtā sāka attīstīties zinātnes valoda uz vietējo valodu bāzes. Tas notika atšķirīgos veidos, piemēram, angļu zinātnes valoda daudz lielākā mērā saglabāja, kā to varētu mūsdienīgi nosaukt, “eirolatīnismus” nekā vācu valoda.
Monogrāfijas autori norāda uz būtisku risku vietējo zinātnes valodas stilu pilnvērtīgā attīstībā, proti, tā kā patlaban pētniekiem Rietumu pasaulē kā darba kvalitātes un pētījumu nozīmības apliecinājums tiek galvenokārt prasītas publikācijas starptautiskos izdevumos, var gadīties, ka informācija par daļu no pētījumiem vispār pat nenonāk pie vietējiem interesentiem.
Turklāt no angļu valodas dominējošās lomas cieš arī zinātnes valodas stila attīstība – ne tikai pētnieku dzimtajā valodā, bet arī pašā angļu valodā, tā ka pētnieki, kuriem dzimtā ir kāda cita, ne angļu valoda, to nepārvalda pilnībā, noplicinot arī angļu zinātnes valodas lietojumu. Savukārt latviešu zinātnes valodā jūtams pārmērīgs svešvārdu lietojums gadījumos, kad būtu izmantojami atbilstoši latviešu izcelsmes vārdi. Šādu pētījumu veicis Juris Baldunčiks jau 2005. gadā.
Viņš norādījis, ka “tādi vārdi kā aktivitātes, kompetences, inteliģences, kvalitātes, komunikācijas, konsekvences u. c. parādās latviešu zinātnes un vēl jo vairāk izglītības valodā kopš 20. gadsimta 80. gadiem, pamazām apdraudot latviešu vārdu lietojumu, kas izsaka sinonīmu nozīmi: aktivitātes – “darbība, nodarbošanās, pasākumi”, kompetences – “prasme, mākas, spējas, zināšanas”, efekti – “iedarbība, ietekme, rezultāts, sekas”, komunikācija – “sakari, arī saziņa”. Autori gan norāda – aizraušanās ar liekiem anglicismiem vairāk sastopama eksaktajām zinātnēm veltītos rakstos.
Zinātnes valodas pazīmes
Kas tad īsti raksturo zinātnes valodu? Monogrāfijas autori stilistiski izdala septiņas pazīmes – tajā ir neitrāla leksika bez stilistiski ekspresīvām nokrāsām, tajā plaši tiek lietota speciālā terminoloģija, tajā ir plašs un bagātīgs svešvārdu lietojums, tiek izmantoti gari salikti teikumi, daudz iespraustu un paskaidrojošu vārdu, kā arī tekstā tiek izmantoti citāti vai norādes uz tiem, arī dažādi simboli un saīsinājumi.
Tāpat svarīgi pārbaudīt terminoloģijas, izmantoto datu, citātu, atsauksmju precizitāti. Īpaši skolēniem, kuri ar zinātnisko valodu saskaras pirmoreiz, monogrāfijas autori iesaka pārlasīt Intas Rozenvaldes un Ievas Jansones rakstu “Gatavojam publikāciju. Par ko jādomā?”
I. Rozenvalde jau 2005. gadā paudusi savu redzējumu latviešu zinātnes valodas attīstībai, proti, Latvijas augstskolās būtu jādarbojas rakstīšanas centriem, kuros studenti varētu apgūt akadēmiskās rakstīšanas prasmes un vienlaikus iemaņas kritiski un no dažādām pozīcijām novērtēt gan savus, gan citu radītos tekstus, tādējādi apgūstot arī redaktora zināšanu minimumu.
Zinātniskam rakstam svarīga ne tikai izmantotā leksika, bet arī lingvistiskie paņēmieni un raksta struktūra. Zinātniskos rakstos ierasta prakse ir abstrakts vispārinājums – vārdi, kas izsaka vispārīgus jēdzienus, kā parasti, regulāri, vienmēr, katrs, ikviens.
Zinātniskā rakstā svarīga ir loģika, proti, skaidrs teksta struktūras plānojums, uz kuru vēl papildus var norādīt skaidri formulēti apgalvojumi, kuros mēdz izmantot arī īpašus vārdus un frāzes, kas norāda uz secīgumu, – pirmkārt, otrkārt, sekojoši, tādējādi, no vienas puses, no otras puses, pāriesim pie apskata, vēlreiz vēlamies uzsvērt, noslēgumā vēlamies rezumēt/norādīt.
Izteiksmes precizitāti un skaidrību zinātniskā rakstā panāk, lietojot zinātnei specifiskos terminus, kas konkrētajā nozarē apzīmē specifisku nozīmi (pat ja vārda lietojums ikdienā varētu būt plašāks). Terminu sinonīmu lietojums zinātniskajā valodā nav vēlams vai var būt pat nepieļaujams, norāda monogrāfijas autori.
Būtiska zinātniska raksta sastāvdaļa ir arī virsraksts, kam jābūt lakoniskam un precīzi formulētam – tādam, lai nebūtu nepieciešami papildu paskaidrojumi. Kā negatīvu piemēru monogrāfijas autori min pārmēru izvērstu un specifisku virsrakstu, piemēram, “Latvijas siltasiņu zirgu šķirņu braucamā tipa vaislas ērzeļu pēcnācēju priekškāju un pakaļkāju eksterjera kvalitātes analīze”.
Kļūdas, kļūdiņas…
Neprecīza izteiksme, pareizrakstības un interpunkcijas kļūdas lasītājam traucē jebkurā rakstā, taču zinātniskā darbā precizitātei ir īpaša nozīme – ja autors neprot pareizi atveidot, piemēram, īpašvārdus vai ielikt komatos divdabja teicienu, kā var paļauties, ka rakstā precīzi traktēti specifiskie temati?
Tāpat ticamību mazina neprecīzas atsauksmes – iesācēji zinātniskajos tekstos nereti atsaucas uz kādu autoru, norādot tikai viņa uzvārdu, bet ne vārdu vai kaut tikai iniciāli un arī nenorādot avotu, no kura ņemta konkrētā atsauce. Slikts stils ir arī norādīt cittautu zinātnieku vārdus tikai oriģinālrakstībā.
Tradicionāli īpašvārdi tiek latviskoti, iekavās pie to pirmreizējā minējuma norādot oriģinālo rakstību kursīvā. Monogrāfijas autori konstatējuši, ka ir gadījumi, kad personvārdi latviešu tekstā rakstīti pat kirilicā.
“Zinātniskajos tekstos pārāk bieži jāsastopas ar visai primitīvu, neizkoptu, gramatiski kļūdainu valodu, kas traucē lasītājam pietiekami precīzi, nepārprotami un skaidri uztvert autora domu. Slikta valoda, elementāras pareizrakstības un interpunkcijas kļūdas, nenoteiktība, pārspīlējumi un izpušķojumi, nenoliedzami, var radīt iespaidu, ka tikpat pavirši, neprecīzi un neuzticami ir pētījumā iegūtie rezultāti un secinājumi,” norādīts monogrāfijas noslēgumā.
