Kā rodas salūta krāsas un cik spoži mirdzēs Rīgas debesis, atklāj speciālisti 2
“Mūsu galvenais uzdevums ir radīt cilvēkiem prieku,” saka uzņēmuma “Outdoors” pirotehniķis Indulis Šverns un uguņošanas dizainers Kalvis Kalniņš, kuri gadumijā gādās par Rīgas salūta ugunspuķēm. Kas gan vēl ļaužu tūkstošus spētu tumsā un aukstumā izvilināt no mājokļiem, lai viņi vērtos košajās ugunsbumbās un zvaigžņu rakstos, kas atmirdz debesīs? Priekam ir sava tehnoloģija, mērs un cena. Jaunās komponistes Annas Ķirses speciāli rakstītās mūzikas skaņās šogad septiņās minūtēs gaisā uzlidos 12 tūkstošu šāvienu lādiņi ap 1200 kilogramu svarā, kas Rīgas pašvaldībai izmaksās nedaudz vairāk par 20 tūkstošiem eiro. Mūsu pirotehniķu stiprā puse ir precīzs sagatavošanas darbs un māksliniecisks risinājums, apgalvo galvaspilsētas uguņošanas meistari.
Kad alpīnists satiekas ar pirotehniķi
“Outdoors” komandu šogad droši var saukt par Latvijas pirotehnikas līderiem nozīmīgo projektu dēļ. Viņu kontā iekrita Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas jeb Gaismas pils izgaismošana, valsts svētku 18. novembra salūts un Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākuma uguņošana ar grandiozo gaismas tēlu centrā. Kalvja Kalniņa desmit gadu pieredze salūtu dizainā un Induļa Šverna prasmes alpīnismā ļāvušas īstenot ambiciozu ieceri, kurā trošu sistēmā iekārti LED gaismas ķermeņi un pirotehniskie efekti visas uguņošanas laikā izgaismoja 75 metrus augsto tēlu – simbolu cilvēka, dabas un kultūras kopībai. “Nekur tāds vēl nebija redzēts,” apgalvo autori un piebilst, ka tieši fragmentu ar viņu gaismas gigantu rādījušas lielāko Eiropas un ASV televīziju ziņu programmas, piesakot Rīgu kā jauno Eiropas kultūras galvaspilsētu.
Uz latviešu “komponēto” valsts svētku salūtu novembrī jau bija ieradušies speciālisti no nozīmīga Spānijas uzņēmuma “Pirotecnia Igual”, kas gadiem ilgi nodarbojas ar pirotehnikas ražošanu un uguņošanas dizainu, piemēram, katru gadu rīkojot Jaunā gada salūtu Čīlē. “Spāņus pārsteidzām ar uguņošanas vizualizāciju, kuru veidojam pirms katra pasākuma, kā arī kvalitatīvo darba organizāciju,” stāsta uguņošanas dizainers Kalvis, bet Indulis piebilst, ka tik detalizētu salūta modelēšanu, izmantojot kompjūtergrafiku trīs dimensijās, neveicot pat daudzas vadošās pasaules firmas.
Atšķirībā no lielākajiem pirotehnikas ražotājiem un dizaineriem, kas vairāk tīksminās par viena izstrādājuma niansēm, latviešu uguņotāji savus spēkus velta, lai no visas izvēlēto lādiņu paletes radītu vienotu muzikāli dramaturģisku priekšnesumu. “Mēs uguņošanu esam pavērsuši citādi un varam pilnveidoties līdz bezgalībai,” spriež Kalvis, kuru savulaik tā iedvesmojusi Rīgas 800 gadu jubilejai veltītais ugunspriekšnesums, ka no mūziķa viņš pārtapis par pirotehnikas dizaineru. Pirms pieciem sešiem gadiem uzsācis sadarbību ar alpīnistu Induli Švernu, lai rastu “inovatīvas lietas” – paceltu uguņošanas mākslu lielākos augstumos gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Uzzied dālijas un margrietiņas
Līdzīgi kā parunā par ratiem ziemā un ragavām vasarā arī pirotehniķiem viss nepieciešamais pašam karstākajam darba laikam – gada nogales ugunspriekiem – jāsagādā, vēlākais, līdz vasaras sākumam. “Tās visas skaitās bīstamās kravas, tāpēc laikus jāpasūta, lai muita tās paspētu identificēt,” skaidro Indulis. Katru gadu līdzās jau esošajam arsenālam, kuru pirotehniķi glabā bijušās padomju okupācijas armijas lidmašīnu iznīcinātāju angāros Smārdē, tiek iegādāti un tūlīt arī izmēģināti jauni izstrādājumi.
Daudzi no tiem nosaukti puķu vārdos, kas raksturo ugunslādiņa radīto attēlu. Piemēram, no ātras zvaigžņu kustības kā liela sfēra uzzied peonija, savukārt lēnāk un krāsaināk plaukstošas skaistules nosauktas par dālijām, bet ugunspuķes ar sarkaniem un zaļiem vidučiem ieguvušas margrietiņas vārdu. “Paši jauno pirkumu novērtējam, nofilmējam un izveidojam raksturlīkni ar lidojuma un zvaigžņu degšanas ilgumu, augstumu, kas tiek atspoguļots failā, kurā lādiņš redzams arī darbībā, ar krāsu pārejām un dūmiem,” katra pirotehniskā izstrādājuma “iegrāmatošanu” izskaidro dizaina speciālists Kalvis. Lādiņu apzīmējumus – puķu un citus vārdus – datorspeciālists bezkaislīgi aizstāj ar faila nosaukumu, kas tiek pievienots datubāzei, lai pēc tam to varētu izmantot salūta dizaina veidošanā.
Pirms uguņošanas dizainers ķeras klāt pie datubāzes, lai no failiem veidotu salūta partitūru, komponistam vēl jārada mūzika. “Bez mūzikas vispār nekas nenotiek, jo uguņošana ir kā ilustrācija skaņdarbam,” nosaka Kalvis, uzsverot, ka labs rezultāts rodas tikai ciešā komponista un dizainera sadarbībā. Šim noteikumam piemērojas arī skaņraži ar slavenākiem vārdiem, viņam bijusi iespēja kopā strādāt ar Mārtiņu Braunu, Uldi Marhilēviču, Jāni Lūsēnu.
Kad salūta dizains ieguvis skaņu un trīsdimensionālu attēlu, kuru var novērtēt datora ekrānā, seko tehnisks darbs – visi izstrādājumi tiek nogādāti uz AB dambi, no kura Rīgā tradicionāli notiek lielākās uguņošanas, vislabāk tās vērot tieši pretim – no 11. novembra krastmalas, iesaka dizaina autors.
Kas piespiež pogu
Telts uz AB dambja signalizē, ka sākusies salūta montāža, kas sarežģītākas partitūras gadījumā var ilgt līdz pat pusotrai nedēļai. “Visam jānotiek mierīgi un ar laika rezervi, jo šajos darbos steiga neder,” prātīgi nosaka Indulis. Katrs pirotehnikas lādiņš jāpadara elektroniski vadāms, tas nozīmē, ka tam jāpievieno elektropalaidējs un jāievieto atbilstošā konstrukcijā jeb palaišanas iekārtā, no kuras tas izlido gaisā, skaidro Kalvis. Pēc tam visi lidojumam sagatavotie izstrādājumi tiek pievienoti elektroiekārtai, vairākas reizes pārbaudīti un ar vienota paneļa palīdzību sinhronizēti ar mūziku. Indulis piebilst, ka viņu salūtos lielākajā daļā gadījumu debesīs uzspurdz simtprocentīgi visi lādiņi. Uguņošanu, izmantojot bezvadu sistēmu, parasti palaiž Kalvis vai Indulis, kuri atbildīgajā brīdī atrodas turpat netālu autobusiņā, apbruņojušies ar brillēm un austiņām. Cilvēki ar speciālām zināšanām pirotehnikā drīkst atrasties arī izstrādājumu bīstamajā zonā.
Tikai pēc tam, kad izskanējis pēdējais salūta šāviens, arī salūta meistari var pasmaidīt – košo ugunspuķu vietā gaisā uzvirmojusi publikas pozitīvā enerģija, kas vēl ilgi neizgaist.
Bet ko darīt kaislīgam pirotehnikas amatierim, kas tik ļoti kāro palaist zvaigžņu bumbas savā pagalmā? “Rūpīgi izlasīt instrukciju, kas rakstīta uz pirotehnikas kastes, un no brīža, kad to ir aizdedzinājis, ļoti, ļoti ātri attālināties,” dod lietišķu padomu profesionāļi, taču neslēpj, ka paši šādus ugunspriekus savām rokām nekad nededzinātu.
