Sandra Vensko: Kādēļ skolās jādiskutē par labi zināmām lietām – ģimene un tikumība? 5
Iedomāsimies situāciju, ka bērnam vairs nav tēta, nav māmiņas, vecvecāku lomā viendzimuma pāris. Nav grāmatu, kas pastāsta par tradicionālu ģimeni Latvijā un neizskaidro, kādas ir vispārpieņemtās uzvedības normas. Nav latviešu skolas. Neskan latviešu valoda. Dziesmu svētkos meitenes dzied aizsegtām sejām. Lāčplēsis bērna uztverē simbolizē alu skārdenē, un Dainu skapis ir veca, sagrabējusi dēļu čupa. Iztēlosimies, ka mūsu valstī vispār neeksistē kultūra, vide, kurā bērns varētu sazināties ar pārējiem cilvēkiem vienā valodā un netiktu saprasts, runājot latviski.
Pirmajā skolas dienā bērns runā valsts valodā un gaida no skolas izglītošanu. Kamēr ministrijā un skolās diskutēs par tikumiskās audzināšanas vadlīnijām, kaut kur starp skolas sienām jau savlaicīgi dzimst ideja par bērnu patriotisko izglītošanu 9. maijā krieviski. Piecdesmit okupācijas gadi nespēja izdzēst no tautas atmiņas materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma jēgu un savas vēsturiskās atmiņas nozīmi valsts pastāvēšanā. To nespēja iznīcināt padomju ideoloģija un audzināšana. Latviešu literāti savos darbos iešifrēja spēcīgus zemtekstus. Bija un palika lietošanā bagātīgs latviešu valodas vārdu krājums, spēcīga, līdz naivumam patriotiskā dzeja un klanīšanās pastāvošajai varai, līdz nelabums skar kuņģi un sāpes izvemtas caur atmodu un rokā sadošanos Baltijā.
Tauta, kas turpināja atjaunot un būvēt latvietību par spīti iebraucēju pūļiem, piepeši nez kur ir izgaisusi. Iztapīgi atsaucoties uz katru izteiktu frāzi, nonācām pie idejas, ka skolās jādiskutē par tādām labi zināmām lietām kā ģimene un tikumība. Nākamgad būs pagājuši piecpadsmit gadi, kopš UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā iekļauts “Dainu skapis”. Tā faktiskais apmērs ir neliels – 160 x 66 x 42. Bērns tādā slēptuvē nevar apmaldīties, zinot valodu, pat varētu justies ērti. Idejiski, protams. Ja skapja saturs ar visu aizmirsto bērnu tajā ir tautas atmiņa un kultūra, tad, apgūstot kaut daļu no skapī apslēptajām zināšanām, pat visgrūtākajai galvai taptu kāds labums no cepures, kas galvā. Bet pie galda vienalga ar cepuri latvietis neēd.
Kādu laiku paturot ieslēgtu un ļaujot ieklausīties valodas skanējumā, varētu izzināt tās 268 815 aprakstītās lapiņas ar tautasdziesmām, mīklām un sakāmvārdiem katram dzīves gadījumam. Taptu skaidrs, ka dzīvesziņas pamatā ir ir māte, tēvs, bērns. Tātad ģimene. Faktiski jau tāpat skaidrs, kas ir ģimene, un diskutēt tur nav ko. Skaidrs gan latvietim, gan krieviski runājošajiem, islāmticīgajiem visā pasaulē, arī Eiropā. Eiropas Kultūras mantojuma kontekstā viss latviskais ir cieši saistīts gan ar pagānisko, gan kristīgo, tātad vispārcilvēcisko vērtību un kristīgo vērtību kopums mums ir līdzīgs.
Ja bēgļi ir Latvijas kultūrā vēl neizglītoti ļaudis, tad Iedzīvotāji, kuri šeit dzimuši, auguši, ļoti labi saprot, kurā virzienā skatīties un kā uzvesties, lai nezaudētu savu identitāti. Mācoties krievu valodu, bēgļiem un latviski nerunājošiem vērtīgs mācību materiāls būtu Kārļa Zāles veidotais simbols Milda. Brīvības cīņām veltīts, tautu apziņā ierakstīts simbols galvaspilsētas centrā kā atgādinājums “Mirdzi kā zvaigzne”. Nezinot latviešu valodu un kultūru, šis simbols neder ne vieniem, ne otriem.
Diskusijas par bēgļu apmācību krievu valodā, ignorējot valstī noteikto un Latvijas Republikas Satversmē ierakstīto par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, vedina arī domāt, kā tumšādainas krāsas cilvēki, kuri meklē politisko patvērumu Latvijā, spēs saprast latviešus un valsti, kurā mitinās? Ikvienam ir skaidrs, ka Latvijā būs tumšādainas meitenes, kuras neatsacīsies no savas kultūras, kas ir ieaudzināta ģimenē citā valstī un kultūrā, nēsās galvassegas, lai kur arī atrastos, būs jaunieši, kuriem savu sakņu apzināšanos diktē Kremļa politika. Kur paliks bērns bez dzimuma norādes un piesaistes ģimenei pēc tam, kad tikumiskās audzināšanas stundā kādam ienāks prātā skaidrot, ka vispār jau Milda ir tumšādains gejs un runā krieviski? Uz šo jautājumu būs jāatbild nabaga skolotājam.
